Bildi nospēru no UKC

Tātad par bagāžu. Visas pasaules aviokompāniju lapas izpētīt nav manos spēkos, bet kādās desmit, ko spēju uz sitiena atcerēties, ieskatījos gan. Daļa ‘lēto’ aviokompāniju sporta bagāžu atsevišķi neizdala vispār. Ryanair ir opcija pasūtīt 20kg nododamo bagāžu, kas, diezgan ironiski, šo lēto aviokompāniju padara par 2kg izdevīgāku par AirBaltic, kuri neizprotamu iemeslu dēļ, pēdējo reizi, kad skatījos, par lētajiem sevi nepozicionēja. Turklāt Ryanair pie sporta bagāžas čekbokšiem ir daudznozīmīgs “other”, kas neierobežo bagāžu uz tikai uzskaitītajiem ekipējumiem. EasyJet bagāžas politika vispār ir kosmoss un kombinatorika augstākajā pakāpē, bet lapā tiek rakstīts, ka tiek ņemts pretī “any sports equipment”. Aeroflot atļautā bagāža ir jau 23+15, kā ari sporta ekipējums, šķiet, jebkāds der. Czech Airlines pieļauj ‘other’ ekipējumu, kā ari bagāža 23+8. Finnair 23+10, sporta ekipējums uzskaitīts, bet slēpes/snovus ņemot pretī bez maksas un iepriekšējas pieteikšanas. Wizzair lapa pakārās, kamēr to browsēju, bet šķiet šamiem sporta ekipējumam bija uzskaitīti noteikumi atsevišķu vienību iepakojumam, bet nebija strikti ierobežoti paši sporta veidi.

Veicu nelielu saraksti ar AirBaltic servisa advaizoriem, kamēr pierunāju atbildēt uz jautājumu, nevis nocitēt to, ko var izlasīt viņu mājaslapā un uz jautājumu “Kāpēc alpīnisma ekipējumu nevar nodot kā sporta bagāžu?” saņēmu atbildi, ka “Viss ir atkarīgs no bagāžas svara, ekipējuma izmēriem. Alpīnisma ekipējums ietilpst normālā nododamās bagāžas somā.” Apskatot piedāvāto sporta veidu klāstu, secinājums gan, ka vērā tiek ņemti vairāk izmēri nekā svars.

Es nesaku, ka nevar iekļauties tajos 28kg, protams – var, bet nu līdz zināmai robežai. Tad nu aptuveni uzmetīsim, kas tieši man būs jākrāmē somā.

Zābaki 1600gr
Leduscirtnis 500gr
Dzelkšņi 870gr
ķivere 380gr
virve 50m ~80gr/m
sistēma 500gr
8 atsaites 4x85gr + 4x95gr
5+2 karabīnes 5x85gr + 2x75gr
astotnieks 60gr
reverso3 77gr
žumārs 200g
ielikņu komplekts 250..500gr
klinšu kurpes 500gr
magnēzija maisiņš + magnēzijs ~200gr?
stiklašķiedras audums ~300gr?
paklājiņš 910gr
guļammaiss 1400gr
Lukturītis 80gr
Soma 75+10l 3100 gr
Soma 23l 800gr

šampūni, ziepes 300gr
pretiedeguma krēms 100g

Šeit ekscelis rāda man ~17,5kg un kaut ari praktiski smagākie dzelži ir uzskaitīti, saraksts ir tikai pusē:

repšņores, slingi, pamatvirves gabali.. utt
ledusskrūve
Mitrumizturīga jaka
mitrumizturīgas bikses
zandales
zeķes
krekli
šorti, bikses
veļa
garā apakšveļa
džemperis
peldkostīms
dvielis
cimdi plānie
cimdi siltie
cepure siltā
cepure/lakatiņš
šalle
saulesbrilles
dokumenti, papīri
aptieciņa
higienas lietas, manikīra komplekts, utt.
ēdamlietas, trauki, nazis
fotoaparāts vai videokamera
kalns ar baterijām
rupjmaizes kukulītis

Gan jau ka kaut ko nenosaucu.

Tā kā lidojums ilgst 5 stundas + nīkšana Dušanbes lidostā, kamēr taisās vīzas, noteikti vajadzēs paņemt vēl kādu sviestmaizi un atlicināt 1kg ūdenim, kas jānopērk tax-free zonā.

Man nav ne telts ne katls ne deglis. Iekļauties var, tikai jāņem vērā, ka atpakaļ braucot, lielākā daļa drēbju būs netīras, piesvīdušas un līdz ar to smagākas. Par suvenīriem var domāt tikai tad, ja ir plānots virvi vairs mājās nevest, vai ari ir doma izmest kaut ko no apģērba.

A ko ja es sadomāju braukt un kāpt kaut kādu maršrutu, kur man ir nepieciešamas vismaz 20 karabīnes, 30 atsaites, vairāki ielikņu un frendu komplekti, trīs 70m virves, portaledža, trepītes un 10x lielāks cilpu un virves galu kalns? Tas vien jau sastādītu 25kg, līdz ar to atkrīt jebkura aviokompānija kura neuzskata alpīnismu par sportu, vai kurai nav astronomisks atļautais bagāžas svars. Principā kontinenta ietvaros lētāk sanāk grupai pārvietoties ar sauszemes transportu.

Tiesa cilvēks nepieciešamības gadījumā ir gatavs upurēt daļu komforta, līdz ar to kalnu zābaki tiek vilkti kājās, virskaja uz pleciem, kājās garās bikses, džemperis, garā apakšveļa un divi pāri zeķu, fotoaparāts vienā jakas kabatā – ūdens pudele otrā, ķivere galvā (a man bail no lidošanas) un re – 3..5kg jautājums ir atrisināts. Izģērbties tak neliks. Tad nu kas šinī situācijā ir lielāks zaudētājs? Klients, kas tik un tā atradīs veidu, kā iešmaukt lidmašīnā nepieciešamos liekos pāris kg (vai ļaunākajā gadījumā atradīs citu veidu, kā nogādāt papildus ekipējumu uz galamērķi – pastu, kurjerpakalpojumus) vai aviokompānija, kas zaudē 30Ls (tik prasa par niršanas ekipējumu)?

Tagad iedomājamies 10 cilvēku grupu, kuri katrs nodod maksimālo bagāžas svaru + uzvelk sev mugurā 4kg. Kopā tas sanāk 40kg, jeb divas sporta bagāžas vienības, jeb 60lati, ko aviokompānija laiž gar degunu. Vai pat vairāk – Grupa paņemtu vēl vienu sporta bagāžu un ieliktu iekšā lielāku telti bāzes nometnei, Salvis kārtējo reizi uz kalniem ņemtu un augstākajā virsotnē stieptu krēslu, utt. Tas, ka alpīnisti brauc uz kalniem, mokās bezjēgā, lien sarežģītākos maršrutos, nekā būtu nepieciešams, ceļ teltis uz akmeņiem un tamlīdzīgi, nenozīmē, ka šamiem komforts nepatīk.

Tā! Izraudājusies esmu. Atpakaļ pie darba!

Bet nu lai ieraksts nebūtu tā pavisam pa tukšo, pateikšu, ka esmu saņēmusies sakasīt no tām uzbekistānā safilmētā materiāla drumslām, kuras ir kaut nedaudz lietojamas, īsu es pat nezinu kā lai to nosauc. Kā rādās, mans mazais camcorderis nespēj tikt galā ar Uzbekistānas klimatu un no karstuma, kā ari lielā kontrasta dēļ, vairums no materiāliem ir pilnīgā nefokusā. Un pēc visiem mērfija likumiem tas, kas ir fokusā, tur man trīc rokas. Bet nu vispār bešā atstāt būtu nepieklājīgi, tāpēc ņemiet par labu to, kas ir.

Un lai nebūtu tā, ka tikai pavisam veci notikumi tiek celti gaismā, atskaitīšos par vēl pārīti sadarītu nedarbu. Viens no tiem ir, ka nocilpoju mazos 10 kilometriņus Nordea Rīgas maratonā. Pasākums, teikšu, highly enjoyable. Dikti patikās 1188 fīča ar finiša foto. Sistēmā biju atpazīta 4 bildēs, paskatoties blakus esošajos foto, atradu sevi vēl dažās, kur nebija labi salasāms numurs. Kopā sakasīju no šī pasākuma attēlus kādus desmit no kuriem viens pat ir izdevies tāds, kurš man dikti patīk. Zete ieskrien finišā un ar skatienu mēģina salauzt pulksteni, lūk:

Zete ieskrien finišā

Tad vēl Zete piedalījās LČŪ Aiviekstes posmā iekš ts ‘smukā pūšļa’ un izgāja iniciācijas procedūru, lai kļūtu par pilntiesīgu ūdenstūristu. Citiem vārdiem sakot – parāva pirmo overi, tika izpeldināta, nosauļoja laivai apakšu, utt. Vizuālā materiāla no tā gan ir dikti maz, jo overis esot paveikts “profesionāli” – kad bildētājam liekas, ka nu nekas vairs interesants nebūs un pirksts no pogas noņemts, tad pēkšņi rinķī ir! Līdz ar to, lai mazliet ilustrētu situāciju varu atrādīt divas bildītes:

Laivā

Rinķī ir!

Pagaidām tas arī viss un neesmu pārliecināta, ka līdz jūlija beigām, kad atgriezīšos no kalniem, te parādīsies garumgari un aizraujoši raksti. Vienīgi varu iepriecināt, ka pilnīgi droši Fanos tāpat kā Kaukāzā noteikti rakstīšu dienasgrāmatu, kas pēc tam nodrošinās gana daudz materiāla vēl vienam virtuālajam romānam ar alpīnisma ievirzi.

Cheers!

Samarkandā un Buhārā uz ielām redzējām daudz vīriešus, kas ikdienā nēsā tubiteikas. Visādi citādi – garlaicīgi radījumi. Toties sievietes..

Sievietes Uzbekistānā ir skaistas. Krāsainas tunikas, keitas un lakati, spīdīgas rotaslietas un dekoratīvā kosmētika. Zem kleitas vai garās tunikas vienmēr tiek vilktas tāda paša vai saskaņota auduma bikses, kuru garums variē kaut kur starp potītēm un ceļiem. Zelts, krāsaini un smalki raksti, izšuvumi, pērlītes un citas rotas apģērbā liecina par bagātību un pārticību. Gan tradīciju gan ari praktisku apsvērumu pēc, neatņemams aksesuārs ir lakats, kuru viņas prot apsiet ap galvu desmitiem dažādos veidos. Lietišķās sievietes, lielākoties Taškentā, var redzēt vienkāršās baltās blūzēs un melnos svārkos. Modernākas jaunietes – aktāla piegriezuma kleitās, toties raibās un krāsainās. Sievietes džinsās, tkreklos, minisvārkos un kedās redzējām tikai Taškentā un lielākoties tās bija etniski krievietes. Vecākas sievietes visas ir kuplām formām, jo tas, ka sieviete gadu gaitā pēc kāzām kļūst resnāka, liecina par laimīgu ģimenes dzīvi un pārticību.

Uzbekistānā tradicionāli ir lielas ģimenes. Runājoties ar vienu uzbeku sievieti, viņa nosmējās, ka uzbeki taisa daudz bērnus tādēļ, lai vismaz viens no tiem izaugtu sakarīgs un parūpētos par viņiem vecumdienās. Visi bērni skolā mācās kādu svešvalodu – angļu, vācu vai franču. Kādu, tā ir modes lieta pa reģioniem. Nereti uzbeki pārvalda vairākas valodas. Zīda ceļa pilsētās izteikti bija tas, ka bērni ieraugot tūristus sveicinās un mēģina likt lietā apgūtās svešvalodu zināšanas. Buhārā mums pat pienāca viens vīrs un apjautājās, vai neesam vācietes, jo viņa dēls mācoties vācu valodu un viņš meklējot ar ko parunāties vāciski. Lielākai daļai skolu ir savi formas tērpi, tām, kurām nav, bērnus redzējām glīti melnbaltus. Skolas formas ir dažādas, sākot no vienkārši ziliem svārkiem/biksēm un baltiem krekliem,beidzot ar kleitām, kur pāri iet priekšauti ar volāniem. Vēlaizvien topā ir milzīgas bantes.

Uzbeki ļoti lepojas ar savu virtuvi, kaut ari par tradicionālajiem uzskatītie ēdieni ir izplatīti visā centrālāzijas reģionā. Starp tiem ir šašliks, zupas šurpa un lagman, manti (kaut kas pelmeņveidīgs), visa veida fast food, kā somsas, čebureki, šaurma. Protams īpašs pjedestāls tai visā barā ir plovam, uzbeku valodā sauktam par “oš” un non, kas ir uzbeku tradicionālā maize, krieviski saukta par ļepjoški un principā ir vienkārši garda baltmaize.

Apceļojot Uzbekistānu, plovs ir jāpagaršo katrā pilsētā, jo katrā vietā tas tiek gatavots mazliet savādāk. Kā uzcītīgas ceļotājas, sekojām šim padomam un patiešām pārliecinājāmies, ka apraksti internetā nemelo – Buhārā, kā jau tuksnesī, plovs bija visnabadzīgākais un sausākais, bet Taškentā visbagātīgākais. Tomēr visgardākais mums šķita plovs Samarkandā, par spīti tam, ka vietējais puisis, kas mūs bija aizvedis plovu ēst, apgalvoja, ka šis plovs neesot nemaz labs un garšīgs. Katrā ziņā, ja vēlas kļūt par ekspertu plovoloģijā, tad pa Uzbekistānu ir jādzīvojas diezgan ilgi, jo pie plova var tikt tikai vienu reizi dienā un tas ir ap 12 dienā. Ēstuvēm, kur šo ēdienu var nobaudīt par izkārtni kalpo plova katls, kurš tiek iznests pie ārdurvīm un tur pavārs, vienmēr vīrietis, gatavo plovu. Ap vienpadsmitiem plovs ir gatavs, bet pēc divpadsmitiem jau skaitās, ka ir palikuši tikai pārpalikumi, pēc vieniem plovu atrast vairs nekur nevar.

Pie plova vienmēr tiek ēsti salāti. Tie tiek taisīti no svaigiem aktuālajiem dārzeņiem. Mēs visur dabujām nobaudīt salātus tikai no gurķa, tomāta un sīpola. Bez eļļas, bez krējuma, vai jebkā cita, tikai ar sāli un pipariem. Un teikšu, ka tie bija lieliski – tomāti svaigi un aromātiski un ar to sulu slapjuma pilnīgi pietika.

Vēl īpašs rituāls ir tējas dzeršana. Tēja tiek pasniegta tējkannā un ir dzerama no piālām. Tiesa Taškentā, lai dabūtu tēju uzbeku stilā ir jāzina kā to sauc. Mēs šo te maģisko vārdiņu neiemācijāmies un bijām sarūgtinātas ikreiz, kad kā “čaj” mums atnesa dranķīgu maisiņtēju krūzēs. Pats tējas dzeršanas process izskatās apmēram tā: Visupirms trīs reizes tēja tiek ielieta piālā un atlieta atpakaļ tējkannā. Tas tējai dodot īpaši labu garšu. Laikam jau kaut kā apmaisās. Un vēl – ja viesim piāla tiek piepildīta līdz pusei, tas nozīmē, ka viņa sabiedrība ir patīkama un namatēvs vēlas to pavilkt garumā, bet ja piāla tiek pielieta pilna, tad tēja, loģiski, ātri tiek izdzerta un pasēdēšana ir galā.

Pie tējas var pasniegt dažnedažādākos saldumus un graužamos. Ļoti populāri ir dažnedažādi rieksti cukurā, sezamā, sīrupā vai medū, izlobīti, nelobīti – ej tik uz tirgu un izvēlies. Lielos maisos pistācijas, saulespuķu sēklas un aprikožu kauliņi, kuri graužamami uz mata tāpat kā jau minētās pistācijas. Tikpat liela izvēle ar žāvētiem augļiem, galvenais tik prast nokaulēt saprātīgu cenu un tad var grauzt līdz neprātam. Smieklīgi mums izgāja ar aprikozēm. Anda pirmajā dienā tirgū ieraudzīja kādu zaļu augli, kas tika pārdots nelielos maisiņos safasēts. Interesēja, kas tas ir, nopirka. Izrādījās kaut kas zaļš un dikti skābs. Nodomājām – varbūt tas kaut kā ir jāpagatavo pirms ēšanas. Tā nu vadājām līdz, kamēr pēdējā dienā atdevām couchsurfing meitenei Taškentā – Khafizai. Izrādās uzbeki patērē zaļas aprikozes, jo tajās esot daudz vitamīni un tās esot veselīgas. Mums gan likās, ka, pēc zaļo ābolu pieredzes, no zaļām aprikozēm var dabūt tikai skrejamo.

Vēl mazliet no tradīciju tēmas gribas pieminēt lielisku niansi. Buhārā sēžot vienā skvēriņā pie kādas medreses durvīm, mums pienāca kāds sirms vīrs un kaut kā aizrunājāmies tiktāl, ka šams sāka stāstīt par uzbeku kāzu tradīcijām. Procedūra tur gara – vīru pasēdēšana, sievu pasēdēšana, kāzu mielasts, jaunās sievas atvadas no vecākiem, ievešana jaunā vīra namā, utt utt. Lūk.. un tai visā juceklī ir fakts, ka pirmo nakti pēc kāzu svinībām jaunā sieva vēlaizvien aizvada pie vecākiem, pēcpusdienā izgulējies, prišs un skaidrā jaunais vīrs ierodas pakaļ sievai, tad tur atvadu raudāšanas un tamlīdzīgi un visbeidzot jaunajam pārim kāzu nakts ir tikai otrā nakts pēc pašām kāzām – kad abi skaidrā un atpūtušies. Atceroties dažus šausmu stāstus par kāzu naktī piedzērušiem vīriem, kas atstājuši jaunās sievas neapmierinātas, nāk prātā, ka šai jautājumā būtu derīgi no uzbekiem mācīties.

Svarīgākā un nepatīkamākā procedūra šīs zemes viesiem ir reģistrācija. Uzbekistānā reģistrācijas kārtība ir strikta un pēdējos gadus tiek uztverta ar pieaugošu nopietnību. Sods par nereģistrēšanos ir pusotrs tūkstotis dolāru vai deportācija un bans uz pieciem gadiem. Reģistrācija ir nepieciešama sākot no trešās dienas un ar tūristu vīzu reģistrēties ir iespējams tikai un vienīgi viesnīcās, kuras ir tiesīgas uzņemt un reģistrēt ārvalstu viesus. CouchSurfings ir nelegāls un ja policija atrod tevi kāda uzbeka dzīvoklī pēc 23:00, ir jāvar viņus pārliecināt, ka esi tikai ieradies ciemos un aizsēdējies. Protams jāuzrāda ari reģistrācijas lapiņas – par katru valstī pavadīto nakti (sākot no trešās) viena lapiņa. Mainot dislokācijas vietu, viesnīcas prasa uzrādīt iepriekšējās reģistrācijas lapiņas un nav tiesīgas tevi uzņemt, ja kaut viena no tām trūkst. Sodi ir lieli un uzņēmēji gana iebiedēti. Tāpat lielākā daļa viesnīcas atteiksies tevi reģistrēt, ja viņiem rodas aizdomas, ka tu nemaz netaisies pie viņiem nakšņot. Interesants izņēmums ir veloceļotāji, kuriem ir atsevišķa reģistrācijas procedūra rēķinoties, ka pārvietojoties pa valsti ar velo, nakšņošana teltīs ir neizbēgama. Ja tomēr šo visu izlasījis, tu apņemies izmantot CS, tad ir divas iespējas – dzīvot bez reģistrācijas (ārpus Taškentas, tb Samarkandā, Buhārā tas pat ir iespējams – maz policistu, daudz tūristu, lielāka iespēja, ka neviens nenāks prasīt dokumentus), vai ari apjautāties savam hostam, par viesnīcām, kuras tevi varētu piereģistrēt. Tiesa tas notiks par lētākā pieejamā numuriņa cenu – finansiālā ieguvuma nav.

Visā šai reģistrācijas lietā vēl ir nianse, ka nakts vilcienu biļetes ir derīgs reģistrācijas dokuments. Tiesa šai niansei ir milzīgs BET. Ja vilciens atiet pirms pusnakts, tad viss ir kārtībā, bet nakts vilciens no Samarkandas virzienos uz Buhāru vai Taškentu atiet divos naktī. Reģistrācijas lapiņā viesnīcā tiek uzrakstīts ierašanās, tb vakara datums. Ja tu piemēram 1.maijā ierodies Samarkandā, nonakšņo tur vienu nakti viesnīcā, pamosties no rīta 2.maijā, izstaigā pilsētu un pēc tam ņem nakts vilcienu uz Buhāru vai Taškentu, uz biļetes būs datums 03.05.2011 (jo vilciens atiet pēc pusnakts) un 02.05.2011 datuma reģistrācija izkrīt.

Stulbi, nepārdomāti vai ari vienkārši viesnīcas ir tiktāl iebiedētas ar sodiem, ka vairs ar galvu nedraudzējas, bet šī iemesla dēļ mums tika atteikta reģistrācija vienā Taškentas viesnīcā, bet otrā, kuru apmeklējām vispār paziņoja, ka vilcienu biļetes neder. Pienāca pusnakts, nomainījās vēl viens datums un galu galā nospriedām, ka gadījumā, ja mūs deportēs, pieprasīsim divu glītu uzbeku puišu konvoju līdz pat Rīgai.

Ko darīt, ja reģistrācijas nav. Ārpus Taškentas var dzīvot salīdzinoši mierīgi. Taškentā gan glīti zaļās formās tērpti likumsargi ir teju uz katra stūra, pie metro, tirgos, muzejos, stacijās, parkos, visur. Viselementārākā piesardzība ir nelietot metro. Pie katras metro stacijas ieejas, pie kasēm un uz perona ir vismaz pa vienam garlaikotam likumsargam. Tie var palūgt pārbaudīt somu, uzrādīt pasi vai reģistrācijas dokumentus jebkurā no iepriekšminētajām kombinācijām. Likumsargi ir gana laipni un pieklājīgi, somas pārbauda ar metāla detektoru, ja viss ir kārtībā, novēl laimīgu ceļu un var doties tālāk. Mēs ij bez reģistrācijas vienu reizi uzrādījām pases un šķiet, ka pietika ar pasē sakrāto biļešu un nenosakāmas izcelsmes lapiņu čupu, jo sīkāk neko nepētīja, piekasīties nemēģināja, kukuļus neprasīja – vispār iespaids dikti tīkams. Katrā ziņā šķiet, ka tur likumsargi vairāk dara savu darbu, nevis meklē, ko izdrāzt. Mums paveicās, ka pases paprasīja ne pārāk uzcītīgs policists.

Valūta: Uzbekistānas valūta ir sums. Principā sums ir briesmīgs uzbeku valdības izdomāts tautas spīdzināšanas rīks un ar likumu ir stingri noteikts, ka tas ir vienīgais legālais maksāšanas līdzeklis valstī. Vislielākā nomināla banknote ir 1000 sumi. Pēc oficiālā valdības kursa 1 dolārs ir 1704 sumi, bet melnajā tirgū dolārus kāri pērk par ~2400 sumiem. Taškentā pusdienas vidēji zolīdā ēstuvē divi cilvēki var paēst par 15 – 20k sum, 1,5l ūdens pudele 600-1500sum, metro vai mikriņa brauciens maksā 600sum, autobuss 300sum, takši no 1000sum līdz bezgalībai. Rezultātā sanāk visur staigāt ar reperu videoklipu cienīgu banknošu kluci kabatā.

Lidostas valūtas maiņas punktā pa oficiālo kursu ir vērts izmainīt tikai nelielu daudzumu dolāru, lai var norēķināties par mašīnu vai sabiedrisko transportu līdz tuvākajam tirgum, kur veikli vien ierastā “spirt, vodka, cigareti” tonī izdzirdēsi “dollari, monī eksčeindž”. Var arī jebkurā ēstuvē, kioskā vai veikaliņā paprasīt, vai viņi ņem dolārus. Visudrīzāk, ka varēsi norēķināties dolāros un atlikumu saņemsi sumos, aprēķinātu pēc melnā tirgus tarifa.

Bankomāti Taškentā atrodas tikai lielākajās un krutākajās debesskrāpju viesnīcās, tādās kā Hotel Uzbekistan vai Intercontinental. Bankomātos parasti sumi ir beigušies un var izņemt tikai dolārus. Ir labi, ja ir gan VISA gan Master karte, jo katram karšu veidam ir savs aparāts. Mums bija tikai VISA un izrādījās, ka VISA kartes bankomāti visā Taškentā nestrādā jau divas nedēļas. Nācās izmantot valūtas maiņas punkta pakalpojumus, lai noņemtu no kartes naudu, tagad bail skatīties kontā, kāda ir komisija. Vislabāk tomēr jau pirms došanās uz valsti aprēķināt un paņemt dolārus pietiekamā daudzumā.

Viesnīcu cenas Taškentā vidēji 25 dolāri pa nakti, Samarkandā – 10..30, bet par visu var kaulēties.
Vilcieni:
Taškenta – Samarkanda pa dienu: 20k sum
Samarkanda – Buhāra (platzkart): ~ 20k sum
Buhāra – Taškenta (kupeja): ~45k sum
Suvenīri:
Tibiteikas – sākot no 2000 sum – vislētākās bija Buhārā.
Piālas – sākot no 2000, tējas kanniņas – sākot no 5000
Muzeji, medreses, mauzoleji:
Maģiskā biļetes cena: 6600sum

Jārēķinās, ka atpakaļ uz dolāriem sumus izmainīt var tikai un vienīgi oficiālos valūtas maiņas punktos un to var izdarīt tikai, ja ir cedele, vai ari atzīme muitas deklarācijā par to, ka esi mainījis dolārus oficiālā valūtas maiņas punktā. Līdz ar to ierasts skats lidostā ir tūristi, kas pērk bezjēgā suvenīrus, lai tikai notērētu atlikušo valūtu.

Transports. Taškentas lidosta atrodas pilsētā, dažus kilometrus no dzelzceļa stacijas. Ja lidmašīna ielido naktī, tad izvēle ir doties kaut kur ar kājām vai ņemt taksi. Pie lidostas taksisti uzvalkos var būt diezgan nekaunīgi – valūtu tie piedāvā mainīt par valdības oficiālo kursu un par braucienu prasa astronomiskas cenas dolāros. Kaulēties neļaujas aizbildinoties, ka viņiem esot oficiāli noteiktais tarifs. Īsāk sakot – ķer tūristus uz muļķi. Ja neizdodas vienoties par pieņemamu cenu, pareizā izvēle šamos sūtīt, kur acis rāda un mēģināt noķert mašīnu ārpus lidostas teritorijas.

Uzbekistānā jebkurš autovadītājs ar vienu rokas vēzienu spēj pārvērsties par taksi. Cenas – sākot no 1000 sum, pakaulējoties var vienoties par pieņemamu cenu, tomēr ir noderīgi, ja ir kaut aptuvena apjausma par brauciena mērķa aptuveno attālumu, jo šoferīšiem viss, kas nav “eto rjadom, za 1000 dovezu”, atrodas “ooo očeņ daļeko”. Adreses saukt nav vērts, karti rādīt ari ne vienmēr ir jēga. Uzbekistānā ir salīdzinoši nesen masveidā mainīti ielu nosaukumi – svaigākai kartei būs norādīti jaunie, bet cilvēki tos vēlaizvien neatceras un dzīvo pēc vecajiem. Ir vērts saukt rajonus, metro stacijas, tirgus, viesnīcu nosaukumus, medreses, vārdsakot – vispārzināmus orientierus. Potenciālie taksisti piedāvā savus pakalpojumus vienkārši uzpīpinot tiklīdz ierauga kādu, kas stāv ielas malā un izskatās braukt gribošs. Visizplatītākās auto markas ir LADA un Daewo.

Starppilsētu autobusi un mikriņi ir smieklīgi lēti – tiesa tie ir ari sagrabējuši un pilni ar lauku uzbeku tantēm, kurām nacionālais sporta veids ir ēst pilošu saldējumu un pārvadāt milzīgas somas ar burkām un plastmasas pudelēm. Pārvietojas tie lēni un internetā sakarīgā formātā oficiālas informācijas nav. Ir entuziastu forums uztransport, kur var meklēt informāciju par maršrutiem, tiesa galapunkti un pieturu nosaukumi mēdz būt kaut kādi šifrēti vietu nosaukumi, kuri ir zināmi tikai vietējiem. Te atkal ir vērts izmantot CS, lai noskaidrotu sev interesējošus jautājumus.

Vilcienu satiksme ir gana laba un ir pat pieejami kaut kādi saraksti internetā. Biļetes ir jāpērk pēc iespējas laicīgi, jo sevišķi uz nakts vilcieniem. Biļešu iegādes brīdī ir jāuzrāda pase un uz biļetes tiek uzdrukāts uzvārds. Booking sistēma internetā ir, bet nestrādā uz nenoteiktu laiku. Sistēma tāda pati kā Krievijā, vilcieni tādi paši, vienīgi iekārtoti mīlīgāk ar smukiem rakstainiem paklājiem un tā. Pavadoņi izpalīdzīgi un dikti draudzīgi, labprāt nāk klačoties un meklēt savus sen pazudušos lietuviešu draugus.

Tas laikam īsumā viss, ko spēju atcerēties.. Nākamais raksts par gastronomiskajām izvirtībām!

Sestdien, 9. aprīlī, pašā rīta agrumā, akurāt ap pusdienlaiku ieradāmies pie Melturu tilta. Cilvēku pūļi tādi itkā pats Džo Kokers zem tilta autogrāfus dalītu. Visa zeme nokrauta ar peldaparātiem, tā vien šķiet, ka nobraukt pavasarī pa Amatu ir katra sevis cienoša latviešu cilvēka gods un svētums. Ja nav laivas, tad kaut vai gumijas zābakā ar spaini galvā, bet kas jādara, jādara. Pa ūdeni kā pīles peras vīri ar kajakiem, pa straumi aizlīgo dažnedažādi pūšļi, pilni ar sajūsminātiem ļautiņiem. Daži pat tik sajūsmināti, ka tālāk pa trīsdesmit metriem netiek – apliek laivu ar dibenu gaisā knapi cauri tiltam izbraukuši.

Ari mūsu kompānijā bardaks un haoss. Katram ir kaut kāds plāns, kas tiek stāstīts citiem, bet neviens neko nesaprot. Kādam kāds ir jāgaida, vēl kāds grib braukt kaut kur tagad, kāds cits, piemēram Zete, blisina acis un pat necenšas iedziļināties, ko kas kam kaut ko. Tieku piespēlēta lieliskai trīs puišu kompānijai, savācu savu aizlienēto inventāru, iekramējos mašīnā un braucam augšup uz Amatu – puikas grib sākt braucienu pāris kilometrus augstāk, jo pa vidu esot kkādas vecas slūžas un vēl kaut kādi interesantumi. Es protams nestādos priekšā kas un kā, bet nu vīri noteikti zina, ko dara.

Izkāpjam no auto, aizcilpojam uz krūmiem, pārģērbjamies un tad beidzot ieraudzīju laiveli, ar kuru plānots braukt. Par Dīvajā lietoto raftu divreiz mazāks pūslis, ar koka grīdu un vispār pamatā laikam domāts makšķerēšanai. Iekārtoja mani priekšā, iedeva airi un aidā straumītē iekšā. Sākumā tā mierīgi un tad jau ar dažiem izglītojošiem elementiem.

Pirmais mazais adrenalīns ir iepazīšanās ar tādu elementu kā muca, kurā veiksmīgi ieejam ieslīpi, laivu, protams samet šķērsām, veiksmīga ekspresapmācība kantēšanā un tā ari nesaprotu kā, bet kaut kā izperamies laukā no tā pasākuma laivu piesmēluši tikai knapi līdz pusei. Laiva smaga, airējas diezgan tūdīgi, a priekšā aiz līkuma jau redzam gaidītās slūžas. Tiek pieņemts loģisks lēmums stāties malā, izliet ūdeni no laivas un uzmest aci, kā tur priekšā izskatās. Izrādās laiva ir ne tikai piesmelta, bet ari uzplēsta – līdz Melturu tiltam nāksies braukt slapjām kājām. Apskatu slūžas, paziņoju, ka man bail un neko darīt – kāpju laivā atpakaļ. Nepaiet ne minūte, kad esam jau lejā un Zete kasa pakausi un mēģina saprast, no kā pie vella šamā baidījās. Aš pavīd doma “davai vēlreiz!”

Kamēr pie Melturu tilta notiek laivas līmēšanas atrakcijas, Zete lēkā apkārt lai iedzītu siltas asintiņas vēsajās pēdiņās un priecājas, ka iepriekšējā dienā ienāca prātā iepirkt neoprēna zeķītes. Sēdēšana līdz potītēm ūdenī trekinga zeķītēs noteikti būtu nositusi visu vēlmi kaut pa gabalu tuvoties slapjumam. Beigu beigās laiva ir salīmēta un var laisties tālāk, kur vairs nekā interesanta neesot, ja neskaita egli, kur varot itin viegli ar raftu salto uztaisīt, un lustūzi, kur esot mazliet jāuzairē.

Tiesa tālāk par garlaicību sūdzēties tiesa nevarēja, jo upe met līkumu līkumus, nepārtraukti ir jāizvairās no kritušiem kokiem. Pa ķiveri ar zariem dabūju, kolēģi laivā ar gandrīz nositu, līdz ar to var teikt, ka minimālo nepieciešamo upes iespaidu saraksts izpildīts godam. Krācītēs šļakatas sejā ari tika un uz viena nepamanīta akmens ar laikam trāpījām. Egli izčekojām – patiešām skats draudīgs. Lustūzis, kuru man solīja varen lustīgu, mazliet neattaisnoja cerības – izbraucām sausi un patiešām tikai mazliet uzairējot. Droši vien, ka pēc iepazīšanās ar mucu, lustīgi liktos vienīgi apgāzta laiva un ceļš uz jūru. Ekstrēmu meitenei sagribējās. Traki tie laivotāji. Tra – ki! Bet es laikam saprotu, kas ir tas netveramais un vārdos neietērpjamais aicinājums, kas liek līst nemierīgos ūdeņos. Kazi, laikam iepatīkas..

Reku ir pāris saitītes ar vizuālo materiālu par Amatas upi sestdien, 9. aprīlī:
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/44787/simtiem-udensturisti-izbauda-trakojosos-amatas-udenos-foto-video
http://www.laivas.lv/foto/
http://www.plasma-power.lv/amata/index.html
http://www.youtube.com/watch?v=7sL7LZ6zgis
http://www.youtube.com/watch?v=TmX7wDTTXm4
http://www.youtube.com/watch?v=9XSvXawBjF8

Tā kā es par laivām un ūdeņiem, kā jau var noprast no pirmās rindkopas, esmu pilnīgs eksports, pasākums izvērtās jaunas informācijas un zinību caurvīts. Pirmais, ko es iemācījos – atšķirt hidrotērpa labo pusi no kreisās. Šīs zināšanas uzskatu par ļoti vērtīgām esam, jo pavadīt visu dienu iekš tā neoprēna triko ar gumijoto pakaļu uz iekšu būtu diezgan zvērīgs pasākums. Dienas gaitā šīs vispusīgās zināšanas tika padziļinātas ar viedokli, ka aiziet pačurāt alpīnisma sistēmā ir vieglāk, nekā hidrotērpā. (Tiesa pieejot tam plašākā kontekstā, varētu būt, ka saistītās darbības pār laivas malu, būtu veicamas vieglāk, nekā karājoties virvē kaut pārdesmit metrus no zemes, tā kā jautājums paliek atklāts.)

Pēcpusdienā, kad kartupeļi nomizoti un putra vārās, meitenes man iemācīja, kā pareizi turēt airi. Ne jau tas, ka man šams tā no rokām laukā kristu, bet airēšana no mušu atgaiņāšanas tomēr atšķiras ar lāpstas virzienu (apmēram 180 grādi) kā ari radikāli mainās satvēriens. Kad nelielās aira pielietojuma nianses bija noprecizētas, atlika vien iemācīties airēt ar dibenu, gurniem vai visu to kombinēto reģionu un jutos gatava savam lielajam zvaigžņu uznācienam. Pēc šitik pamatīgiem treniņiem, turpmākais vakars tika aizvadīts smagā relaksācijas kūrē, darot lietas, ko vakaros pie upēm dara laivotāji.

Vēl aizvien sēžu un domāju, kuru no diviem tās dienas slaloma nobraucieniem nodēvēt par to zvaigžņoto. To pirmo, kurā pusi no distances Zete vārtījās pa laivu, vai to otro, kurā, pilnīgi neoriģinālas būdamas, cik vien labi varēdamas, izbraucām trasi.. nu tāpat kā pārējie. Katrā ziņā, amizantākais šai visā pasākumā ir tas, ka mūsu ekipāža, dāmu konkurencē beigu beigās izrādījās pirmajā vietā. Pēc tā es spriežu, ka mana īpašā prasme iemaldīties pasākumos, no kuriem es neko vai tikpat kā neko nesaprotu, iefiltrēties pie krutākajiem un gandrīz vai pieklājīgi izpildīties, ar gadiem nav zudusi. Vai ari tā ir droša zīme, ka ekipāžas meitenēm vajadzētu atvērt pareizas airu turēšanas skolu un sākt raust lielo piķi tūliņ.

Un lai burts galīgi kaklā nespiestos, iemetu uz ātru roku iekš TuTruba video, kurā izteiksmīgi redzams, kā Zete uzcītīgi kašā ar airi.

Atzīšos, ka šīs bija tikai otrās piedzīvojumu sacensības, kurās ņemu dalību. Tīri, kur ar kājām jācilpo – pirmās. Diezgan paliels kucēns, ko slīcināt, ņemot vērā, ka nav ari iepriekšējas pieredzes pat orientēšanās sportā un arī šī ziema aizvadīta nepiedodami slinki – bez smagākiem pārgājieniem, bez skriešanas, tikvien kā regulāriem kāpšanas treniņiem uz sienas. Tā kā nezinājām, ko no sevis varam gaidīt, plāns bija vienkāršs – iesim, cik tālu vien varēsim.. un pēc tam, ja atliks laiks, iesim vēl tālāk.

Pirms sacīkstēm mums nebija ne jausmas, kā izskatās Vidzemes jūrmalā, cik daudz sniega. Tikvien kā īsās atskaites, ko ik pa laikam VX forumā ierakstījis Kristaps. Tad sniega dikti daudz, ka slēpot jāmācās, pēcāk jau sniegs saplacis dikti un tad ilgie plusi, kas liek aizdomāties par noledojušiem lieliem akmeņiem un slidotavu 60km garumā. Tā visa dēļ bija ilgi jāprāto, ko vilkt kājās, ko mugurā, jāseko laika prognozēm un jākombinē, jādomā vai tikai nevajadzētu pārdot nieri un kaut ko siltu vai plānu vai biezu vai kādu nopirkt. Beigu beigās nopirku ar. Iegāju humpalās un pa pāris latiem nopirku armijas stila bikses. Mazliet pa lielu, bet toties ar kabatām un piestāv kirziem un, kā mēs visi zinām, labi izskatīties ir puse no uzvaras!

Distancei starts tika dots Duntē, Minhauzena muzejā, bet finišs gaidīja Ainažos, kuri, gar piekrasti mērot, atrodas ~60 kilometru attālumā. Jācilpo bija pa pludmali. Ik pa laikam nācās pa virvi pārcelties pāri upei vai iecilpot kādu kilometru vai divus iekšzemē, lai atrastu kontrolpunktu, kurš pilnīgi noteikti atradās kokā vismaz 4 metru augstumā, uzrāptos tam pakaļ un tad par to pašu ceļu atgrieztos pludmalē un cilpotu tālāk.

Laiks turējās ap 0 grādiem. Pirms starta un vienu brīdi pirms rītausmas uznāca nokrišņi, sniegs uz zābakiem, kuri bija nekas cits, kā stila kirzavnieki, ar kuriem Rīgas ielas slīpēju ikdienā, kusa lieliski. Slapjas kājas jau no pirmajiem pieciem kilometriem izrādījās lielisks dzinulis, lai saglabātu kustību un neņemtu ilgas pauzes. Skriešanas zeķīte + ziemas trekinga zeķe izrādījās vēl lieliskāka kombinācija, lai pat slapjas kājas saglabātos siltas un visas distances garumā neberztos tulznas.. nu izņemot to vienu, kas kaut kā viltīgi pamanījās iezagties starp kāju pirkstiem.

Par kontrolpunktiem un uzdevumiem. Sākums bija kā bija.. Pirmo meklējamo kontrolpunktu meklējot, brienot pa ziloņu taku iebridām pamatīgās auzās, iekļuvām pamatīgā apjukušu komandu jūklī, apjukām paši, nobumbulējām daudz pa daudz laika un guvām mācību, ka ari cilpojot pakaļ ziloņiem ir jādomā ar savu galvu. Pirmais SU tika izveikts tieši tāpat – tūļīgi un daudz pa lēnu, bet tas ari viss – tālāk viss norisēja gana gludi un raiti. Bridām pa sniegu, runājām glupības, skaudām slēpotājus un sajūsminājāmies par ātrākajām komandām, kuru iemītā taka veidoja tādus līkločus, itkā viņi būtu devušies distancē pamatīgā alkohola reibumā.

Uz brīdi entuziasmu noslāpēja laikapstākļi. Kad nakts tuvojās beigām, uznāca pamatīga auka, kas cirta sejā sniega pārslas un nemaz nepalīdzēja virzīties uz priekšu ātrāk. Kā arī komandā iezagās pirmais invalīdisms, kas neierastā kārtā nepiemetās man. Patamona ceļgali paziņoja, ka viss ir slikti, ka jāiet lēnāk un jāapstājas biežāk. Ap rītu sabarojāmies ar interesantas garšas dzērienu no zaļas paciņas, kas solīja spārnus un uz kuras attēlots sajūsmināts vīrelis ar dikti spalvainām padusēm. Spārnus nedabujām, bet uzspīdēja saulīte un kādu laiku varēja brist jestrāk. Kā ari piezvanīja fani no ārzemēm, kas deva vēl papildus enerģijas lādiņu cilāt kuslās kājeles.

Pēc nocilpotiem, iespējams, ka 50 kilometriem, apmēram 10 km pirms Salacgrīvas, Šķīsterciemā, atbrīvojāmies no Andas ceļgaliem. Atbrīvojāmies nevis ar cirvi, bet ar visu Andu – palaidām lai skrien uz šoseju un brauc uz finišu ēst un gulēt. Bija atlikušas pāris stundas līdz kontrollaikam un pašas optimistiskākās prognozes bija, ka varētu tikt līdz Kuivižiem, reālistiskākās – līdz Salacgrīvai. Tā nu trijatā cik nu cilpojām, cik nu vilkāmies tālāk. Pirms pēdējā kontrolpunkta ielūzu ar vienu kāju upē, kas deva jaunas vēsmas tā jau pārmirkušajām pēdiņām.

Pie pēdējā kontrolpunkta ar padsmito numuru, puikas iebrida šamo meklēt, bet es beidzot pārvilku zeķes. Lai no žļurkstēšanas neaizkrīt ausis. Uzvilkt atpakaļ kājās slapjos zābakus bija dienas vislielākais izaicinājums. Papildus 10 kilometri nebūtu prasījuši tik lielu piespiešanos, kādu prasīja slapjo zābakšņoru sasiešana. Lai nenosaltu, man bija dota vēlīga atļauja nesteidzīgi cilpot uz priekšu, un kā par sodu par komandas dalīšanos, nobridās zēni līki, daudz spēkus izlika, daudz laika pagāja, bet KP palika neatrasts. Beigu beigās biju lielu gabalu priekšā un tik un tā nācās šamos gaidīt.

Tā nu pilnīgi negaidīti uzradās Salacgrīva un pa labu gabalu saulē sāka vizuļot KP4 – pēdējais kontrolpunkts, kuru mēs vēl varējām sasniegt. Kontrolkarte tika nokompostrēta pāris minūtes pirms 16:00 un ar to bija ari viss Kontrollaiks ir tāds maģisks mirklis, kad vienā mirklī izbeidzas vēlme un līdz ar to ari varēšana. Zvanījām organizatoriem, zvanījām transportam un pavisam drīz, nogājuši ~60km, oficiāli nefinišējām Ainažu skolā. Remdena duša, dikti gardas pusdienas, uzvarētāju sveikšana, ceļš uz mājām un dikti daudz par ko aizdomāties. Kā būtu ja būtu?

Kā būtu, ja būtu nopietnāk gatavojušies? Ja būtu rīkojušies savādāk, vietām būtu bijuši izlēmīgāki un organizētāki? Ja Kristīne nebūtu saslimusi un distancē mēs dotos oriģinālajā sastāvā? Ja būtu ātrāk ļāvuši Andai izstāties, vai tieši otrādi – gājuši visi kopā līdz galam? Vai tas bija viss, ko varējām, vai varbūt tomēr varējām vairāk? Kur tad īsti skaitās tā spēju robeža – kamēr krīt, vai kamēr pietiek gribēšana? Viens gan ir diezgan droši, ja laiks to būtu ļāvis, mēs ietu līdz galam.. kaut četrrāpus. Un tas liek domāt, ka tomēr varam vairāk!

Bildes šite: http://www.adventurerace.lv/?DocID=1780
Rezultātu excelis šite! (BŪDA)

Šogad ir pirmā ziema, kad ar pirmā sniega uzkrišanu un temperatūras noslīdēšanu zem 0 velosezona tā ari pārtraukta netika. Tika ieziemots mans melnais Ērenpreiss, kas ir no Polijas atceļojis diezgan lielisks, bet ziemai pilnīgi nepiemērots pilsētas dāmu velosipēds un tā vietā iegādāts zaļš lietots mtb no Gandra nomas riteņiem. Ik pa laikam sanāk aprunāties ar cilvēkiem, kam braukšana ziemā ar velo, šķiet kaut kas nepieņemams vai ekstrēms. Tad nu pakasīju pakausi un izlēmu uzrakstīt savu viedokli šai jautājumā. Uzreiz norādīšu, ka mans viedoklis ir velobraucēja vulgaris viedoklis, kas izmanto velo, lai pārvietotos ikdienā un velobraukšana man nav ne darbs, ne sports.

Principā braukšana ziemā no braukšanas vasarā atšķiras tikai ar to, ka vairāk uzmanības jāpievērš, kas zem riteņiem darās. Vēl aizvien ar velosipēdu mājas-darbs-mājas maršruts ir pieveicams ātrāk, nekā ar sabiedrisko vai auto. Ja vasarā uz darbu varu aizmīt vidēji 20 minūtēs, ziemā, tas aizņem pusstundu – atkarīgs no tā, cik rūpīgi tīrīti trotuāri un visu cieņu – veloceliņš, kas ved gar manām mājām uz centru, tiek uzturēts braucams visā garumā. Tai pat laikā, ja ar auto es nokļūstu centrā optimistisku 15..20 minūšu laikā, vietas atrašana prasa vismaz tik pat daudz laika, nemaz nerunājot par auto noparkošanu ierakšanu kupenā. Savukārt sabiedriskais transports, kurš ir dārgs, pilns ar baciļiem, stāv tajos pašos sastrēgumos, kur jāstāv ar auto un uz kuru abos galos ir jāiet vairāk par 5, bet mazāk par 10 minūtēm, vispār kā variants netiek apsvērts.

Tad nu tā. Visai sievišķīgi – par drēbītēm. Pirmais, ko parasti no visiem dzirdu ir, ka ziemā braucot ar velo salstot rokas. Man šo ziemu, ar velo braucot, rokas nav nosalušas nevienu pašu reizi. Un nemaz nevajag pirkt kaut kādus superduper raķešzinātnieku izstrādātus Everesta cienīgus cimdus ar trīs membrānām par 50 latiem. Tas, kā es rokas paturu siltas ir pavisam vienkārša 1 pirkstaiņu un 1 dūraiņu kombinācija, kur pirkstaiņi plāni ir windstopperi, bet derētu ari jebkādi gana plāni ādas cimdi, kas nelaiž cauri vēju, savukārt dūraiņi ir diezgan biezs un blīvs vilnas pasākums, kas saglabā siltumu. Pie maziem mīnusiem dūraiņos ir pa karstu, tādēļ tie tiek aizstāti Rimi pirktiem, ziemai paredzētiem ādas darba cimdiem pa 3Ls. Un protams jāņem vērā, ka cimdi jāuzvelk, kad rokas vēl nav sākušas salt.

Nākamā lieta, kas visvairāk salstot ir dibens. Te nāk talkā pa padsmit latiem veikalā ceļotājs iepirktas garas pieguļošas Lowe Alpine bikses no polartec materiāla. Made in Latvia, kas interesanti. Tās tiek pavilktas vienkārši zem džinsām un jau ap -5 grādiem šādā kombinācijā kļūst stipri pa siltu. Kas attiecas uz to kāju galu, kas izaudzis līdz zemei un atliecies, tur der jebkura ziemai derīga zeķu/zābaku kombinācija.

Ķermeņa augšdaļā noder jebkas vēju necaurlaidīgs, vai tas būtu mētelītis, kažociņš vai, manā gadījumā, mūžveca jaciņa, kurai kādreiz bija Gore-tex membrāna. Un zem vēju necaurlaidīgās virskārtas pēc sīpola metodes var vilkt cik daudz un ko gribas. Pārāk satuntulēties ar nav vērts, jo tad stipri sasvīst un akal nav labi. Šalle noder pat tad, ja ir džemperis ar augstu kaklu, jo to var aptīt līdz pat degunam un nav jāpērk nekādas speciālas sejas maskas. Galvā protams cepure, kas tiek nofiksēta vietā ar veloķiveres palīdzību.

Rezumē – Nav jātuntulējas vairāk, kā ar kājām ejot, ja nu vienīgi jāpiedomā par cimdiem, jo rokas kabatā neiebāzīsi.

Par veloķiverēm. Mans viedoklis ir, ka ziemā veloķivere ir obligāta, pat tad (jo sevišķi) ja šai gadalaikā brauc tikai pa trotuāru, kā to daru es. Sākot ar to iespēju, ka krustojumā šķērsojot ielu, tevi laicīgi nepamanījis autovadītājs, nevar nobremzēt tik asi kā vasarā. Turpinot ar to, ka ziemā mēdz slīdēt, tādēļ noraut uz acīm nav liela māksla. Treškārt – ziemā ķivere būtu vajadzīga jebkuram gājējam, kas pārvietojas pa jebkuru centra ielu, jo vietām lāstekas un sniega blāķi pie jumtiem ir vienkārši psc. Un pats pats svarīgākais – bez veloķiveres cepure mēdz aizslīdēt, kur tai labpatīkas, tādēļ ar ķiveres lenci tā tiek cieši nofiksēta tur, kur tai jābūt – uz ausīm. Aktuāls jautājums uz Vanšu tilta.

Atstarojošo vesti lietoju tikai tad, kad ir plāns braukt pa ielas braucamo daļu, ko es ziemā nedaru. Uz trotuāra šamo, manuprāt, nafik nevajag. Pietiek, ja vellapēdam ir visi satiksmes noteikumos uzskaitītie atstarotāji un lampiņas. Bet ja tomēr tāds plāns ir, tad tiem, kas pie auto stūres nesēž un šādus sīkumus nezina, tad uzrakstīšu, ko es par to domāju. Atstarotāju un lampiņu nevar būt pa daudz. Jo vairāk velobraucējs līdzinās ziemassvētku eglītei, jo vairāk autovadītāji viņus mīl un respektē. Atstarotāji ap kājām ir labi, jo tie atrodas zemu – tātad tos jau pa lielāku gabalu izgaismo auto lukturi un minot pedāļus tie veido raksturīgu zīmējumu, kas uzreiz ļauj saprast, ar ko ir darīšana. Atstarotāji ap rokām ir vēl labāki, jo jebkuram velosipēdistam, kurš atrodas uz braucamās daļas, ir pienākums rādīt pagriezienus un uz melnas nakts fona, melnā jaciņā un melnā cimdā tērptu roķeli bez atstarotāja neredz, lai vai cik apzinīgi tā tiek vicināta. Maximās šādi ap rokām un kājām apliekami atstarotāji maksā ~40 santīmi gabalā, turklāt tie lieliski noder ari lai savāktu un pasargātu platākus bikšu galus nebāžot tos zeķēs un neizskatoties pēc pārāk liela idiota.

Par pašu velo aprīkojumu un kupenu šturmēšanu. Pirmais, par ko jādomā ir riepas. Pilsētas apstākļiem lieliski der jebkuras dubļu riepas ar izteiktu protektoru. Protams, jo rupjāks protektors, jo dziļāku sniegu var rakt. Daudz kur internetos ir diskusijas par riepām ar radzēm. Tādas der tikai tad, ja plāno braukt vizināties pa Lido slidotavu, jo trotuāri centrā un veloceliņš šoziem ir noskrāpēti līdz asfaltam. Tiesa manā galā – Zasulaukā, pa lielam, trotuāru segumu veido piemīts sniegs – mazliet krata, bet mīt var uz nebēdu. Ja sanāk sastapties ar brienamu sniegu, tad galvenais ir neapstāties. Ja sniegā nepietiek spēka uzmīt, labāk ir pārslēgt zemāku pārnesumu, nekā celties kājās. Tas lai nesamazinātu svaru uz pakaļējā rata un tas nesāktu spolēt. Man tā pāris reizes ir gadījies un pēc tam uzsākt dziļā sniegā ir stipri grūti. Ari pagriezieni jāveic piesardzīgāk un lēnāk, lai neizslīdētu un nebūtu opā, kā arī der atcerēties, ka velosipēdam ir aizmugures piedziņa.

Jo šaurāk ir izrakta vai izmīta ietve, jo izteiktāk var redzēt, ka gājējiem ir kaut kāds trīsesmit devītais prāts, kas brīdina, ka no aizmugures tuvojas vellapēds un liek mainīt trajektoriju uz zigzagu vai arī vienkārši sagaidīt, kad vellapēdists ir metru aiz muguras un tad durt slīpi pāri ietvei pat tad, ja nekur nogriezties nav paredzēts. Kā arī šai laikā gājēji kļūst īpaši kurli pret zvaniņa tinkšķināšanu, jo pirmkārt, tie ir aizbāzuši ausis ar kapucēm un cepurēm, un otrkārt – reti kuram ienāk prātā, ka vellapēdi uzglūn no aizmugures ari tad, kad laukā sniegs un sals.

Ziemā braucot ir jārēķinās, ka tas ir rūpīgāk jākopj (ko es nedaru) un ka detaļas nolietojas ātrāk. Ja velo ir dikti, dikti mīļš, tad ikreiz pēc braukšanas vēlams noskalot sāli un saeļļot. Nepazīstu nevienu, kas tā darītu un jebkurā gadījumā, visdrīzāk, ka pavasarī būs šams jāved uz visai pamatīgu apkopi, lai vai kā šams tiktu mazgāts.

Anyways. Mīt pa sniegu ir diezgan fun pasākums, kuru rekomendēju izprovēt jebkuram vellapēdistam. Ja kaut ko piemirsu pieminēt, droši var izvērst diskusiju komentāros. Varbūt ari jums ir kāds labs padoms, ko es varētu ņemt vērā, kad kopā ar Egonu jādodas šturmēt ziemu?

Tiem, kas nezina, paskaidrošu, kas ir Adata. Kaut kad astoņdesmitajos gados gudri prāti nolēma, ka Kuldīgas pievārtē ir jābūvē tālo sakaru bāze. Domāts – darīts. Uzslēja viņi tur pavisam 7 torņus. Viducī vienu 220 metrīgu špicku un tai simetriski apkārt vēl sešas 200 metrus augstas konstrukcijas. Uzslēja, bet izmantot tā ari diži neko neesot paspējuši, jo pienāca laiki, kuriem agri vai vēlu bij jāpienāk. Devaisus demontēja pavisam veikli, bet monstrīgi augstie torņi tur palika vientuļi stāvam. Līdz mūsdienām citi gudri prāti četrus no 200m torņiem ir paspējuši jau demontēt, bet atlikušos apdzīvo mobilo sakaru operatori un radio. Divi no torņiem tiek apsargāti, bet trešais.. trešais ir tas, kuru mēs nospraudām par savu galamērķi.

Sākuma plāns vnk pa taisno doties uz Kuldīgu šķita papliks. Kā nekā Kuldīga ir sasodīti tālu, benzīns ir dārgs un nedēļas nogale sastāv no divām dienām. Rezultātā pasākums izvērtās par tīri pieklājīgu geotūri, kuras moto varētu skanēt apmēram tā, kā skan šī stāsta virsraksts.

Tā nu sestdienas rītā, veikuši savu pilsoņa pienākumu un iemetuši urnā pa aploksnei, devāmies ceļā pa Ventspils šoseju. Uzreiz ir jāatzīmē, ka abi esam izlepušas cacas un kuri katri slēpņi mūs neinteresē. Ja slēpnis ir kaut kur pilnīgās auzās, grūti aizsniedzams, tad tas ir ņemams, ja slēpņa vietā ir nu afigenna skaists skats, vai nu tikpat skaists objekts, slēpnis ir ņemams, ja slēpnis ir vnk kārtējā skola, tilts vai koka sakne tad variet to slēpni ņemt un iebāzt sev.. kabatā.

Runājot par grūti sasniedzamiem slēpņiem, tad tādu ari izvēlējāmies kā pirmo pieturpunktu. BRICK atrodas ~20 metru augstumā, piestiprināts pie ~35 metru augstas ēkas ārsienas. Piestājām, nekļūdigi, pat bez GPS atradām īsto sienu un cilpojām augšā, lai nokļūtu uz grausta jumta. Identificējām īsto skursteni, nostiprināju virvi. Nebūs melots, ja teikšu, ka šī bija līdz šim neērtākā vieta, kur uzlikties uz dulfera. Nostiprinātais virves gals sanāk potīšu augstumā, uzlīdu uz malas, bet pārvelties tai pāri prasīja savu daļu stulbuma un saņemšanos. Galu galā tomēr man tas izdevās un atlika tikai pareizajā vietā apstāties, lai atvērtu konteineri un pierakstītos.

Tā nu izklaidīgi un izvēlīgi lasot slēpņus, pirmajā dienā līdz Kuldīgai nemaz netikām. Par ņemamiem atzinām vēl Jautrais Ods, Militārais Lidlauks, Karātavu kalnu, kas bija vilšanās, Jaunmoku pils, N57/E23 Confluence, Abavas Velnakmens, pie kura ieskrēju ar pieri zarā un dabuju pirmo punu, Step by Step un Leļļu dārzs.

Kamēr tā pa tūristu gaumei katru vietu skatījām un priecājāmies, nāca jau virsū tumsiņa un sākām meklēt, kur nomesties uz gulēšanu. Pēc trīs labo lietu principa izvēle krita uz pleķīti Abavas krastā blakus Māras kambariem. Zaru pilns mežs apkārt, ugunskura vieta jau eksistējoša, pļaviņa līdzena un nost no ziņkārīgām acīm. Vakaru pavadījām ugunskurā cepot tupeņus, dzerot tēju un skaitot zvaigznes.

Nākamajā rītā, brokastu tējiņu padzēruši un slinki izkasījušies, devāmies ceļā. Piestājām vēl pie Īvandes ūdenskritumiem un tad jau taisnā ceļā uz Kuldīgu, kur gaidīja galvenais brauciena kvests.

Bildes ar Adatu, slejamies pāri koku galotnēm vai Kuldīgai, ir pilns internets, bet ieraugot to tievo garo špicku savām acīm un vēl ar apziņu, ka esmu tur paredzējusi kāpt, gandrīz iestūrēju grāvī. Iespaids ir pamatīgs un skats pat sirreāls. Kad no tāluma vēl nevar redzēt atsaites, kas torni notur taisni, liekas pilnīgi neiespējami, ka kaut kas tik tievs un tik augsts vispār spēj noturēties vertikāli.

Piebraucām pie pašas torņa pekas, aizcilpojām katrs uz saviem krūmiem un līdām iekšā sistēmās. Uzsēju divas ūsas no dinamiskās virves pašdrošināšanai, par spīti tam, ka saulīte cepina, ielīdu vējjakā un uzsēju lakatiņu ap kaklu. Kāpšana varēja sākties.

Pārvarot kāpņu posmu aiz posma virzāmies augšup un gaidam, kad paliks bail. Skuj! Pēkšņi saprotu, ka esam jau pacilpojuši garām pirmajai no četrām atsaitēm un saucu Gintam, ka esam jau ceturtdaļā. Pretī saņemu saucienu, ka nevar tak tā būt. Salīdzinām ar blakus torni un tiešām esam jau ceturtdaļā. Uzrāpjamies līdz nākamai atsaitei un paņemam īsu pīppauzi, baudam skatus un spriežam, ka bailēm no augstuma kuru katru mirkli vajadzētu parādīties. Ir parādījies diezgan spēcīgs vējš, kas pūš kreisajā ausī, bet nav tik stiprs, lai liktu satraukties. Prieks par lakatiņu. Pie nākamās pīppauzes atklājam, ka esam jau starp trešo un atsaiti un torņa spici. Salīdzinām izjūtas – baiļu nav. Nospriežam, ka tas noteikti tādēļ, ka apkārt ir dzelžu trubas un vēl kkas virs galvas, bet noteikti bailes parādīsies, kad būsim spicē. Vēl pāris posmi un esam jau augšā pie pirmās platformas. Te ari ir slavenais posms, kuram nav aizsargrestes. Tur baiļu vietā secinām, ka bez tās draņķa restes kāpt ir vieglāk un vēl pēc minūtes virs mūsu galvām ir tikai zila debess, bet zem mums 200 metri metāla režģa.

Skats apkārt ir lielisks, auto apakšā izskatās pēc uzpirksteņa, apkārt svilpo vējš. Gints piesēž pabaudīt skatu, bet es dancoju pa platformu ar kameru un filmēju panorāmu, blakus torņus, savu auto. Vienojāmies, ka noteikti pašsaglabāšanās instingtu esam nodzēruši, citādi noteikti mēs te neatrastos. Nezinu, cik ilgi sēdējām, bet galu galā pienāca laiks kāpt ari lejup. Ceļš uz leju vedās daudz veiklāk. Vēlreiz pārliecinājāmies, ka “beidz p$%^&ies un kāp!” ir lieliska motivācija saglabāt raitu kustību. Tā nu nepagāja ne divdesmit minūtes, kad atkal bijām uz zemes. Pāris sajūsmas spiedzieni un devāmies uz Kuldīgu, lai atrastu kādu kafeinīcu un atzīmētu šo notikumu ar tasi karstas tējas.

Padzērām tēju, uz manu pieprasījumu piestājām pie Kuldīgas Cityclimbing slēpņa, kuru nepaņēmām, jo klinšu čības nepaņēmu, bet pie šī bolderinga slēpņa šmaukties nezkādēļ šķita zem mana goda. Atceļā pie auto priekšējā stikla ārpusē atradām Ginta telefonu, kurš tur bija atbraucis no Adatas un droši vien sava nožēlojamā paskata dēļ ari netika nosperts pie kafeinīcas.

Taisījāmies palēnām uz mājām. Nevilšus atklājām, ka pie BRICK slēpņa esam pakāsuši divas neilona cilpas, tādēļ atceļu ieplānojām, lai izbrauktu cauri Ķemeriem, sak – ja nu tomēr atrodas. Pie Talsiem atradām vēl vienu torņa kešu – Kamparkalna skatu torni, kur saskrējāmies ar vēl pārīti slēpņotājiem un pasitām klačiņu. Vēl pa ceļam piestājām ari pie Rideļu dzirnavām un Coja pieminekļa, bet Cojs mumsim nebija labvēlīgs un, diezgan ilgu laiku nosituši meklējot slēpni, aizbraucām tukšā. Nāca vakars un kļuva jau tumšs.

Labu laiku pēc saulrieta vēl piestājām pie Kaņiera ezera un tad caur pilnīgi aizmirstu un spocīgu ceļu, pa taisno izbraucām uz Ķemeriem. Cilpas neatradām. Apsolīju Gintam, ka neraudāšu, un devāmies mājup ar patīkamu nogurumu kaulos. Nedēļas nogale šķita pavadīta saturīgi.

Plānotā izbraukšana deviņos gan notika, bet dažādu iemeslu dēļ, izmalšanās cauri Rīgai spēcīgi ieilga, līdz ar to pie slēpņa ieradāmies tikai ap divpadsmitiem. Iepazīstināju Gintu ar alpīnistu stringiem, apstāstīju un parādīju, kā notiek kāpšana ar cilpām. Tad vēl iedevu viņam pienākošos virves galu, noinstruēju, kā to nostiprināt un pēc savstarpējas sapratnes apliecinājumiem, tieši pusvienos devāmies katrs pie sava koka un sākām kāpt.

Pirmie metri vedās stipri vienādā tempā, taču nonākot pie blakus augošās egles galotnītes uz brīdi diezgan pamatīgi iesprūdu. Mans bērzs tai vietā sāka kļūt stipri šaurāks un līdz ar to cilpas sāka kļūt pa garu. Kamēr sēdēju eglēs un čakarējos ar viltīgiem veidiem, kā šamās noīsināt, Gints bija izdomājis jaunu metodi kā ātrāk virzīties uz priekšu un izrāvās vadībā. Tiesa, tas tika mazliet kompensēts ar to, ka nonācis pašā augšā šams konstatēja, ka ir aplīdis rinķī kokam un aptinis ap to ari nostiepjamo virvi. Nācās šamam līst uz leju līdz zariem un misēkli novērst. Pa tam lāgam ari es jau biju pietuvojusies finišam un virves prieki varēja sākties.

Gints pēc manas instrukcijas nostiprināja savu galu, es mazliet pievilku un nostiprināju savējo. Nekādu dižo spriegošanu tik augstu kokā veikt gan nav iespējams, jo koki skaisti lokās. Diezgan amizanti bija pusbuliņa zibenssiešana, jo tieši uz to brīdi, kad man uz spriegojamās virves vajadzēja uzsiet pusbuliņu, sāka pūst vējš un šūpot kokus, kā rezultātā arī virve tika raustīta savu pārdesmit centimetru amplitūdā. Tā nu, akrobātiski izstiepusies, ķerot brīdi, kad bērzi sašūpojas tuvāk ar trešo piegājienu zibenīgi uzsēju visu, ko man vajag.

Uzlikos uz virves, aizbraucu līdz kešam un pat priekā iespiedzos. Tagad galvenais bija neko nenomest zemē, kas arī veiksmīgi izdevās. Pēc viltīgiem paņēmieniem piesātinātas procedūras, lai nokļūtu atpakaļ kokā, nākamais etaps bija Ginta nogādāšana līdz slēpnim un tad dzīvu un veselu, vienā gabalā nolaist līdz zemei. Uzlikās uz virves, aizšļūca līdz vidam, paraudāja, ka stipri bail, tad saņēmās, pierakstījās un pēc 10 minūtēm jau laimīgs cilpoja krūmos atliet. Savācu visu, kas savācams un vēl pēc 10 minūtēm lejā biju arī es. Piedzīvojums bija izdevies!

Pie mašīnas padzērāmies, apēdām pa snikerim un izkalām tālākos plānus. Pa fikso savācām Āraišu slēpni un tad izdomājām, ka pa maz ir kāpts uz šaubīgām konstrukcijām, tādēļ maršrutā uz mājām iekļāvām ari Melturu saldo slēpni.

Tas slēpnis atrodas uz metāla konstrukcijas virs sliedēm, kurā karājas vilciena luksofori, vai kā tur šamie saucas. Piebraucām pie Melturu stacijas, atstājām auto un cilpojām katrs pa savu sliedi 200 metrus līdz slēpņa vietai. Uzkāpām mazliet aprūsējušajā, bet vēl pēc skata gana stabilajā, lai es šamā kāptu, veidojumā, un kešu neatradām. Iztaustījām visu, kam nebija bailes ķerties klāt un nekā. Kāpām lejā un cilpojām atpakaļ uz auto lasīt slēpņa komentārus. Palasījām komentārus un sapratuši, kur stāv kastīte, cilpojām atpakaļ šamo savākt. Uzrāpjamies konstrukcijā vēlreizi, Gints ņemas vilkt laukā kasti no slēptuves un tiklīdz kā šams to paņem rokā, viss kastītes saturs skaisti aizvizuļo pa gaisu un izbirst uz sliedēm. Nolamājam iepriekšējos slēpņa apmeklētājus un kāpjam atpakaļ lejā lasīt kastes saturu. Atraduši tikai vienu nozīmīti un vienu suvenīrmonētu, cilpojam uz auto atpakaļ otro reizi – pierakstīties. Trešo reizi es tai mēslā augšā kāpt atteicos un kasti nolikt atpakaļ Gints kāpa a solo.

Tanī brīdī nospriedām, ka mums viss ir piegriezies un braucām mājās. vot!