Uzbeki pēc dabas ir dikti komunikabli, kas lieliski kompensē (drīzāk ir tam pa iemeslu) jebkādas operatīvās informācijas trūkumam. Ja kaut ko nezini, vienkārši pajautā tuvākajam garāmgājējam – ja viņš ir vietējais, noteikti zinās. Tur cilvēki nāk klāt runāties, prasa, no kurienes esi, vienmēr ir gatavi kaut ko pastāstīt par savu pilsētu un cilvēkiem. Ar neviltotu rūpi balsī, tie noskaidro vai esi jau pagaršojis plovu un vai tev ir viesnīca. Ar viesnīcām ir tāpat kā ar autobusu sarakstiem – informācijas nav. Toties katrs trešais uzbeks ir draugos ar vairākiem viesnīcu īpašniekiem un ir gatavs tevi aizvest un izrādīt jebkuru no tām. Protams, visbiežāk tie ir taksisti, bet mums gadījās ari vienkārši uz ielas jautājot ceļu, saņemt pretjautājumu, vai mums jau ir viesnīca. Viesnīcās, tāpat kā visur citur šai valstī par cenām var un vajag kaulēties. Stingri noteiktas cenas ir tikai veikalos un restorānos.

Samarkandā un Buhārā uz ielām redzējām daudz vīriešus, kas ikdienā nēsā tubiteikas. Visādi citādi – garlaicīgi radījumi. Toties sievietes..

Sievietes Uzbekistānā ir skaistas. Krāsainas tunikas, keitas un lakati, spīdīgas rotaslietas un dekoratīvā kosmētika. Zem kleitas vai garās tunikas vienmēr tiek vilktas tāda paša vai saskaņota auduma bikses, kuru garums variē kaut kur starp potītēm un ceļiem. Zelts, krāsaini un smalki raksti, izšuvumi, pērlītes un citas rotas apģērbā liecina par bagātību un pārticību. Gan tradīciju gan ari praktisku apsvērumu pēc, neatņemams aksesuārs ir lakats, kuru viņas prot apsiet ap galvu desmitiem dažādos veidos. Lietišķās sievietes, lielākoties Taškentā, var redzēt vienkāršās baltās blūzēs un melnos svārkos. Modernākas jaunietes – aktāla piegriezuma kleitās, toties raibās un krāsainās. Sievietes džinsās, tkreklos, minisvārkos un kedās redzējām tikai Taškentā un lielākoties tās bija etniski krievietes. Vecākas sievietes visas ir kuplām formām, jo tas, ka sieviete gadu gaitā pēc kāzām kļūst resnāka, liecina par laimīgu ģimenes dzīvi un pārticību.

Uzbekistānā tradicionāli ir lielas ģimenes. Runājoties ar vienu uzbeku sievieti, viņa nosmējās, ka uzbeki taisa daudz bērnus tādēļ, lai vismaz viens no tiem izaugtu sakarīgs un parūpētos par viņiem vecumdienās. Visi bērni skolā mācās kādu svešvalodu – angļu, vācu vai franču. Kādu, tā ir modes lieta pa reģioniem. Nereti uzbeki pārvalda vairākas valodas. Zīda ceļa pilsētās izteikti bija tas, ka bērni ieraugot tūristus sveicinās un mēģina likt lietā apgūtās svešvalodu zināšanas. Buhārā mums pat pienāca viens vīrs un apjautājās, vai neesam vācietes, jo viņa dēls mācoties vācu valodu un viņš meklējot ar ko parunāties vāciski. Lielākai daļai skolu ir savi formas tērpi, tām, kurām nav, bērnus redzējām glīti melnbaltus. Skolas formas ir dažādas, sākot no vienkārši ziliem svārkiem/biksēm un baltiem krekliem,beidzot ar kleitām, kur pāri iet priekšauti ar volāniem. Vēlaizvien topā ir milzīgas bantes.

Uzbeki ļoti lepojas ar savu virtuvi, kaut ari par tradicionālajiem uzskatītie ēdieni ir izplatīti visā centrālāzijas reģionā. Starp tiem ir šašliks, zupas šurpa un lagman, manti (kaut kas pelmeņveidīgs), visa veida fast food, kā somsas, čebureki, šaurma. Protams īpašs pjedestāls tai visā barā ir plovam, uzbeku valodā sauktam par “oš” un non, kas ir uzbeku tradicionālā maize, krieviski saukta par ļepjoški un principā ir vienkārši garda baltmaize.

Apceļojot Uzbekistānu, plovs ir jāpagaršo katrā pilsētā, jo katrā vietā tas tiek gatavots mazliet savādāk. Kā uzcītīgas ceļotājas, sekojām šim padomam un patiešām pārliecinājāmies, ka apraksti internetā nemelo – Buhārā, kā jau tuksnesī, plovs bija visnabadzīgākais un sausākais, bet Taškentā visbagātīgākais. Tomēr visgardākais mums šķita plovs Samarkandā, par spīti tam, ka vietējais puisis, kas mūs bija aizvedis plovu ēst, apgalvoja, ka šis plovs neesot nemaz labs un garšīgs. Katrā ziņā, ja vēlas kļūt par ekspertu plovoloģijā, tad pa Uzbekistānu ir jādzīvojas diezgan ilgi, jo pie plova var tikt tikai vienu reizi dienā un tas ir ap 12 dienā. Ēstuvēm, kur šo ēdienu var nobaudīt par izkārtni kalpo plova katls, kurš tiek iznests pie ārdurvīm un tur pavārs, vienmēr vīrietis, gatavo plovu. Ap vienpadsmitiem plovs ir gatavs, bet pēc divpadsmitiem jau skaitās, ka ir palikuši tikai pārpalikumi, pēc vieniem plovu atrast vairs nekur nevar.

Pie plova vienmēr tiek ēsti salāti. Tie tiek taisīti no svaigiem aktuālajiem dārzeņiem. Mēs visur dabujām nobaudīt salātus tikai no gurķa, tomāta un sīpola. Bez eļļas, bez krējuma, vai jebkā cita, tikai ar sāli un pipariem. Un teikšu, ka tie bija lieliski – tomāti svaigi un aromātiski un ar to sulu slapjuma pilnīgi pietika.

Vēl īpašs rituāls ir tējas dzeršana. Tēja tiek pasniegta tējkannā un ir dzerama no piālām. Tiesa Taškentā, lai dabūtu tēju uzbeku stilā ir jāzina kā to sauc. Mēs šo te maģisko vārdiņu neiemācijāmies un bijām sarūgtinātas ikreiz, kad kā “čaj” mums atnesa dranķīgu maisiņtēju krūzēs. Pats tējas dzeršanas process izskatās apmēram tā: Visupirms trīs reizes tēja tiek ielieta piālā un atlieta atpakaļ tējkannā. Tas tējai dodot īpaši labu garšu. Laikam jau kaut kā apmaisās. :) Un vēl – ja viesim piāla tiek piepildīta līdz pusei, tas nozīmē, ka viņa sabiedrība ir patīkama un namatēvs vēlas to pavilkt garumā, bet ja piāla tiek pielieta pilna, tad tēja, loģiski, ātri tiek izdzerta un pasēdēšana ir galā.

Pie tējas var pasniegt dažnedažādākos saldumus un graužamos. Ļoti populāri ir dažnedažādi rieksti cukurā, sezamā, sīrupā vai medū, izlobīti, nelobīti – ej tik uz tirgu un izvēlies. Lielos maisos pistācijas, saulespuķu sēklas un aprikožu kauliņi, kuri graužamami uz mata tāpat kā jau minētās pistācijas. Tikpat liela izvēle ar žāvētiem augļiem, galvenais tik prast nokaulēt saprātīgu cenu un tad var grauzt līdz neprātam. Smieklīgi mums izgāja ar aprikozēm. Anda pirmajā dienā tirgū ieraudzīja kādu zaļu augli, kas tika pārdots nelielos maisiņos safasēts. Interesēja, kas tas ir, nopirka. Izrādījās kaut kas zaļš un dikti skābs. Nodomājām – varbūt tas kaut kā ir jāpagatavo pirms ēšanas. Tā nu vadājām līdz, kamēr pēdējā dienā atdevām couchsurfing meitenei Taškentā – Khafizai. Izrādās uzbeki patērē zaļas aprikozes, jo tajās esot daudz vitamīni un tās esot veselīgas. Mums gan likās, ka, pēc zaļo ābolu pieredzes, no zaļām aprikozēm var dabūt tikai skrejamo.

Vēl mazliet no tradīciju tēmas gribas pieminēt lielisku niansi. Buhārā sēžot vienā skvēriņā pie kādas medreses durvīm, mums pienāca kāds sirms vīrs un kaut kā aizrunājāmies tiktāl, ka šams sāka stāstīt par uzbeku kāzu tradīcijām. Procedūra tur gara – vīru pasēdēšana, sievu pasēdēšana, kāzu mielasts, jaunās sievas atvadas no vecākiem, ievešana jaunā vīra namā, utt utt. Lūk.. un tai visā juceklī ir fakts, ka pirmo nakti pēc kāzu svinībām jaunā sieva vēlaizvien aizvada pie vecākiem, pēcpusdienā izgulējies, prišs un skaidrā jaunais vīrs ierodas pakaļ sievai, tad tur atvadu raudāšanas un tamlīdzīgi un visbeidzot jaunajam pārim kāzu nakts ir tikai otrā nakts pēc pašām kāzām – kad abi skaidrā un atpūtušies. Atceroties dažus šausmu stāstus par kāzu naktī piedzērušiem vīriem, kas atstājuši jaunās sievas neapmierinātas, nāk prātā, ka šai jautājumā būtu derīgi no uzbekiem mācīties. :)