Nuko.. kamēr pavasaris vēl plaukumā, vēl viens mazais pastāstiņš, kā Zete ar ūdeņiem iepazīstas.
Sestdien, 9. aprīlī, pašā rīta agrumā, akurāt ap pusdienlaiku ieradāmies pie Melturu tilta. Cilvēku pūļi tādi itkā pats Džo Kokers zem tilta autogrāfus dalītu. Visa zeme nokrauta ar peldaparātiem, tā vien šķiet, ka nobraukt pavasarī pa Amatu ir katra sevis cienoša latviešu cilvēka gods un svētums. Ja nav laivas, tad kaut vai gumijas zābakā ar spaini galvā, bet kas jādara, jādara. Pa ūdeni kā pīles peras vīri ar kajakiem, pa straumi aizlīgo dažnedažādi pūšļi, pilni ar sajūsminātiem ļautiņiem. Daži pat tik sajūsmināti, ka tālāk pa trīsdesmit metriem netiek – apliek laivu ar dibenu gaisā knapi cauri tiltam izbraukuši.
Ari mūsu kompānijā bardaks un haoss. Katram ir kaut kāds plāns, kas tiek stāstīts citiem, bet neviens neko nesaprot. Kādam kāds ir jāgaida, vēl kāds grib braukt kaut kur tagad, kāds cits, piemēram Zete, blisina acis un pat necenšas iedziļināties, ko kas kam kaut ko. Tieku piespēlēta lieliskai trīs puišu kompānijai, savācu savu aizlienēto inventāru, iekramējos mašīnā un braucam augšup uz Amatu – puikas grib sākt braucienu pāris kilometrus augstāk, jo pa vidu esot kkādas vecas slūžas un vēl kaut kādi interesantumi. Es protams nestādos priekšā kas un kā, bet nu vīri noteikti zina, ko dara.
Izkāpjam no auto, aizcilpojam uz krūmiem, pārģērbjamies un tad beidzot ieraudzīju laiveli, ar kuru plānots braukt. Par Dīvajā lietoto raftu divreiz mazāks pūslis, ar koka grīdu un vispār pamatā laikam domāts makšķerēšanai. Iekārtoja mani priekšā, iedeva airi un aidā straumītē iekšā. Sākumā tā mierīgi un tad jau ar dažiem izglītojošiem elementiem.
Pirmais mazais adrenalīns ir iepazīšanās ar tādu elementu kā muca, kurā veiksmīgi ieejam ieslīpi, laivu, protams samet šķērsām, veiksmīga ekspresapmācība kantēšanā un tā ari nesaprotu kā, bet kaut kā izperamies laukā no tā pasākuma laivu piesmēluši tikai knapi līdz pusei. Laiva smaga, airējas diezgan tūdīgi, a priekšā aiz līkuma jau redzam gaidītās slūžas. Tiek pieņemts loģisks lēmums stāties malā, izliet ūdeni no laivas un uzmest aci, kā tur priekšā izskatās. Izrādās laiva ir ne tikai piesmelta, bet ari uzplēsta – līdz Melturu tiltam nāksies braukt slapjām kājām. Apskatu slūžas, paziņoju, ka man bail un neko darīt – kāpju laivā atpakaļ. Nepaiet ne minūte, kad esam jau lejā un Zete kasa pakausi un mēģina saprast, no kā pie vella šamā baidījās. Aš pavīd doma “davai vēlreiz!”
Kamēr pie Melturu tilta notiek laivas līmēšanas atrakcijas, Zete lēkā apkārt lai iedzītu siltas asintiņas vēsajās pēdiņās un priecājas, ka iepriekšējā dienā ienāca prātā iepirkt neoprēna zeķītes. Sēdēšana līdz potītēm ūdenī trekinga zeķītēs noteikti būtu nositusi visu vēlmi kaut pa gabalu tuvoties slapjumam. Beigu beigās laiva ir salīmēta un var laisties tālāk, kur vairs nekā interesanta neesot, ja neskaita egli, kur varot itin viegli ar raftu salto uztaisīt, un lustūzi, kur esot mazliet jāuzairē.
Tiesa tālāk par garlaicību sūdzēties tiesa nevarēja, jo upe met līkumu līkumus, nepārtraukti ir jāizvairās no kritušiem kokiem. Pa ķiveri ar zariem dabūju, kolēģi laivā ar gandrīz nositu, līdz ar to var teikt, ka minimālo nepieciešamo upes iespaidu saraksts izpildīts godam. Krācītēs šļakatas sejā ari tika un uz viena nepamanīta akmens ar laikam trāpījām. Egli izčekojām – patiešām skats draudīgs. Lustūzis, kuru man solīja varen lustīgu, mazliet neattaisnoja cerības – izbraucām sausi un patiešām tikai mazliet uzairējot. Droši vien, ka pēc iepazīšanās ar mucu, lustīgi liktos vienīgi apgāzta laiva un ceļš uz jūru. Ekstrēmu meitenei sagribējās. Traki tie laivotāji. Tra – ki! Bet es laikam saprotu, kas ir tas netveramais un vārdos neietērpjamais aicinājums, kas liek līst nemierīgos ūdeņos. Kazi, laikam iepatīkas..
Reku ir pāris saitītes ar vizuālo materiālu par Amatas upi sestdien, 9. aprīlī:
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/44787/simtiem-udensturisti-izbauda-trakojosos-amatas-udenos-foto-video
http://www.laivas.lv/foto/
http://www.plasma-power.lv/amata/index.html
http://www.youtube.com/watch?v=7sL7LZ6zgis
http://www.youtube.com/watch?v=TmX7wDTTXm4
http://www.youtube.com/watch?v=9XSvXawBjF8
Maijs 2, 2011 at 7:50 priekšpusdienā
Zete no kalnu dzīvnieka pamazām evolucionē par ūdensdzīvnieku. Būs abinieks