Man, kā jau kārtīgam latvietim, kas pie jūras savu dzīvi vada, laivas un ūdeņi ir labi pazīstami. Gar upju krastiem simtiem kilometru nostaigāti un laivas savā mūžā esmu redzējusi dažnedažādākās – koka un piepūšamas, lielas un mazas, sausumā un ūdenī, reizēm pat esmu tām pieskārusies, vai apsēdusies uz malas, nemaz nerunājot par tām garajām stundām, kas pavadītas jūrmalā uz apgāztas laivas dibena vērojot saulrietus. Tāpat ari ar airiem neesmu vakarējā – pagājušo gadu uzkrāju pieredzi un iemācījos ar tādu rīkoties – jāatzīst rīks labs – pavisam cits vēziens un mušas izgaiņājas daudz labāk nekā ar roku. Acīmredzot šī pamatīgā pieredzes bagāža un neatsveramās prasmes bija tas iemesls, kādēļ Kata, droši vien izvēloties no vairākiem desmitiem sīvu konkurentu, tieši man piedāvāja aizpildīt temporāro vakanci uz pūšļa dzinēja amatu Latvijas čempionāta ūdenstūrismā Dīvajas posmā.

Tā kā es par laivām un ūdeņiem, kā jau var noprast no pirmās rindkopas, esmu pilnīgs eksports, pasākums izvērtās jaunas informācijas un zinību caurvīts. Pirmais, ko es iemācījos – atšķirt hidrotērpa labo pusi no kreisās. Šīs zināšanas uzskatu par ļoti vērtīgām esam, jo pavadīt visu dienu iekš tā neoprēna triko ar gumijoto pakaļu uz iekšu būtu diezgan zvērīgs pasākums. Dienas gaitā šīs vispusīgās zināšanas tika padziļinātas ar viedokli, ka aiziet pačurāt alpīnisma sistēmā ir vieglāk, nekā hidrotērpā. (Tiesa pieejot tam plašākā kontekstā, varētu būt, ka saistītās darbības pār laivas malu, būtu veicamas vieglāk, nekā karājoties virvē kaut pārdesmit metrus no zemes, tā kā jautājums paliek atklāts.)

Pēcpusdienā, kad kartupeļi nomizoti un putra vārās, meitenes man iemācīja, kā pareizi turēt airi. Ne jau tas, ka man šams tā no rokām laukā kristu, bet airēšana no mušu atgaiņāšanas tomēr atšķiras ar lāpstas virzienu (apmēram 180 grādi) kā ari radikāli mainās satvēriens. Kad nelielās aira pielietojuma nianses bija noprecizētas, atlika vien iemācīties airēt ar dibenu, gurniem vai visu to kombinēto reģionu un jutos gatava savam lielajam zvaigžņu uznācienam. Pēc šitik pamatīgiem treniņiem, turpmākais vakars tika aizvadīts smagā relaksācijas kūrē, darot lietas, ko vakaros pie upēm dara laivotāji.

Vēl aizvien sēžu un domāju, kuru no diviem tās dienas slaloma nobraucieniem nodēvēt par to zvaigžņoto. To pirmo, kurā pusi no distances Zete vārtījās pa laivu, vai to otro, kurā, pilnīgi neoriģinālas būdamas, cik vien labi varēdamas, izbraucām trasi.. nu tāpat kā pārējie. Katrā ziņā, amizantākais šai visā pasākumā ir tas, ka mūsu ekipāža, dāmu konkurencē beigu beigās izrādījās pirmajā vietā. Pēc tā es spriežu, ka mana īpašā prasme iemaldīties pasākumos, no kuriem es neko vai tikpat kā neko nesaprotu, iefiltrēties pie krutākajiem un gandrīz vai pieklājīgi izpildīties, ar gadiem nav zudusi. Vai ari tā ir droša zīme, ka ekipāžas meitenēm vajadzētu atvērt pareizas airu turēšanas skolu un sākt raust lielo piķi tūliņ.

Un lai burts galīgi kaklā nespiestos, iemetu uz ātru roku iekš TuTruba video, kurā izteiksmīgi redzams, kā Zete uzcītīgi kašā ar airi.