Pagājušās sestdienas vakarā, tieši pulksten 22:00 tika dots starts 18 stundu ilgam piedzīvojumu skrējienam/pārgājienam VX Ziema 2011, kurā ari man bija tas gods un neprāts ņemt dalību un izmēģināt savas spējas apmēram 70km garas distances pievārēšanā. Kopā ar mani uz šo pasākumu parakstījās ari Anda, Ansis un pēdējā brīdī ari Salvis, kurš kā bruņinieks melnā smartā ieradās glābt pasauli un aizvietot nelaikā saslimušo Kristīni.

Atzīšos, ka šīs bija tikai otrās piedzīvojumu sacensības, kurās ņemu dalību. Tīri, kur ar kājām jācilpo – pirmās. Diezgan paliels kucēns, ko slīcināt, ņemot vērā, ka nav ari iepriekšējas pieredzes pat orientēšanās sportā un arī šī ziema aizvadīta nepiedodami slinki – bez smagākiem pārgājieniem, bez skriešanas, tikvien kā regulāriem kāpšanas treniņiem uz sienas. Tā kā nezinājām, ko no sevis varam gaidīt, plāns bija vienkāršs – iesim, cik tālu vien varēsim.. un pēc tam, ja atliks laiks, iesim vēl tālāk.

Pirms sacīkstēm mums nebija ne jausmas, kā izskatās Vidzemes jūrmalā, cik daudz sniega. Tikvien kā īsās atskaites, ko ik pa laikam VX forumā ierakstījis Kristaps. Tad sniega dikti daudz, ka slēpot jāmācās, pēcāk jau sniegs saplacis dikti un tad ilgie plusi, kas liek aizdomāties par noledojušiem lieliem akmeņiem un slidotavu 60km garumā. Tā visa dēļ bija ilgi jāprāto, ko vilkt kājās, ko mugurā, jāseko laika prognozēm un jākombinē, jādomā vai tikai nevajadzētu pārdot nieri un kaut ko siltu vai plānu vai biezu vai kādu nopirkt. Beigu beigās nopirku ar. Iegāju humpalās un pa pāris latiem nopirku armijas stila bikses. Mazliet pa lielu, bet toties ar kabatām un piestāv kirziem un, kā mēs visi zinām, labi izskatīties ir puse no uzvaras!

Distancei starts tika dots Duntē, Minhauzena muzejā, bet finišs gaidīja Ainažos, kuri, gar piekrasti mērot, atrodas ~60 kilometru attālumā. Jācilpo bija pa pludmali. Ik pa laikam nācās pa virvi pārcelties pāri upei vai iecilpot kādu kilometru vai divus iekšzemē, lai atrastu kontrolpunktu, kurš pilnīgi noteikti atradās kokā vismaz 4 metru augstumā, uzrāptos tam pakaļ un tad par to pašu ceļu atgrieztos pludmalē un cilpotu tālāk.

Laiks turējās ap 0 grādiem. Pirms starta un vienu brīdi pirms rītausmas uznāca nokrišņi, sniegs uz zābakiem, kuri bija nekas cits, kā stila kirzavnieki, ar kuriem Rīgas ielas slīpēju ikdienā, kusa lieliski. Slapjas kājas jau no pirmajiem pieciem kilometriem izrādījās lielisks dzinulis, lai saglabātu kustību un neņemtu ilgas pauzes. Skriešanas zeķīte + ziemas trekinga zeķe izrādījās vēl lieliskāka kombinācija, lai pat slapjas kājas saglabātos siltas un visas distances garumā neberztos tulznas.. nu izņemot to vienu, kas kaut kā viltīgi pamanījās iezagties starp kāju pirkstiem.

Par kontrolpunktiem un uzdevumiem. Sākums bija kā bija.. Pirmo meklējamo kontrolpunktu meklējot, brienot pa ziloņu taku iebridām pamatīgās auzās, iekļuvām pamatīgā apjukušu komandu jūklī, apjukām paši, nobumbulējām daudz pa daudz laika un guvām mācību, ka ari cilpojot pakaļ ziloņiem ir jādomā ar savu galvu. Pirmais SU tika izveikts tieši tāpat – tūļīgi un daudz pa lēnu, bet tas ari viss – tālāk viss norisēja gana gludi un raiti. Bridām pa sniegu, runājām glupības, skaudām slēpotājus un sajūsminājāmies par ātrākajām komandām, kuru iemītā taka veidoja tādus līkločus, itkā viņi būtu devušies distancē pamatīgā alkohola reibumā.

Uz brīdi entuziasmu noslāpēja laikapstākļi. Kad nakts tuvojās beigām, uznāca pamatīga auka, kas cirta sejā sniega pārslas un nemaz nepalīdzēja virzīties uz priekšu ātrāk. Kā arī komandā iezagās pirmais invalīdisms, kas neierastā kārtā nepiemetās man. Patamona ceļgali paziņoja, ka viss ir slikti, ka jāiet lēnāk un jāapstājas biežāk. Ap rītu sabarojāmies ar interesantas garšas dzērienu no zaļas paciņas, kas solīja spārnus un uz kuras attēlots sajūsmināts vīrelis ar dikti spalvainām padusēm. Spārnus nedabujām, bet uzspīdēja saulīte un kādu laiku varēja brist jestrāk. Kā ari piezvanīja fani no ārzemēm, kas deva vēl papildus enerģijas lādiņu cilāt kuslās kājeles.

Pēc nocilpotiem, iespējams, ka 50 kilometriem, apmēram 10 km pirms Salacgrīvas, Šķīsterciemā, atbrīvojāmies no Andas ceļgaliem. Atbrīvojāmies nevis ar cirvi, bet ar visu Andu – palaidām lai skrien uz šoseju un brauc uz finišu ēst un gulēt. Bija atlikušas pāris stundas līdz kontrollaikam un pašas optimistiskākās prognozes bija, ka varētu tikt līdz Kuivižiem, reālistiskākās – līdz Salacgrīvai. Tā nu trijatā cik nu cilpojām, cik nu vilkāmies tālāk. Pirms pēdējā kontrolpunkta ielūzu ar vienu kāju upē, kas deva jaunas vēsmas tā jau pārmirkušajām pēdiņām.

Pie pēdējā kontrolpunkta ar padsmito numuru, puikas iebrida šamo meklēt, bet es beidzot pārvilku zeķes. Lai no žļurkstēšanas neaizkrīt ausis. Uzvilkt atpakaļ kājās slapjos zābakus bija dienas vislielākais izaicinājums. Papildus 10 kilometri nebūtu prasījuši tik lielu piespiešanos, kādu prasīja slapjo zābakšņoru sasiešana. Lai nenosaltu, man bija dota vēlīga atļauja nesteidzīgi cilpot uz priekšu, un kā par sodu par komandas dalīšanos, nobridās zēni līki, daudz spēkus izlika, daudz laika pagāja, bet KP palika neatrasts. Beigu beigās biju lielu gabalu priekšā un tik un tā nācās šamos gaidīt.

Tā nu pilnīgi negaidīti uzradās Salacgrīva un pa labu gabalu saulē sāka vizuļot KP4 – pēdējais kontrolpunkts, kuru mēs vēl varējām sasniegt. Kontrolkarte tika nokompostrēta pāris minūtes pirms 16:00 un ar to bija ari viss Kontrollaiks ir tāds maģisks mirklis, kad vienā mirklī izbeidzas vēlme un līdz ar to ari varēšana. Zvanījām organizatoriem, zvanījām transportam un pavisam drīz, nogājuši ~60km, oficiāli nefinišējām Ainažu skolā. Remdena duša, dikti gardas pusdienas, uzvarētāju sveikšana, ceļš uz mājām un dikti daudz par ko aizdomāties. Kā būtu ja būtu?

Kā būtu, ja būtu nopietnāk gatavojušies? Ja būtu rīkojušies savādāk, vietām būtu bijuši izlēmīgāki un organizētāki? Ja Kristīne nebūtu saslimusi un distancē mēs dotos oriģinālajā sastāvā? Ja būtu ātrāk ļāvuši Andai izstāties, vai tieši otrādi – gājuši visi kopā līdz galam? Vai tas bija viss, ko varējām, vai varbūt tomēr varējām vairāk? Kur tad īsti skaitās tā spēju robeža – kamēr krīt, vai kamēr pietiek gribēšana? Viens gan ir diezgan droši, ja laiks to būtu ļāvis, mēs ietu līdz galam.. kaut četrrāpus. Un tas liek domāt, ka tomēr varam vairāk!


Bildes šite: http://www.adventurerace.lv/?DocID=1780
Rezultātu excelis šite! (BŪDA)