Biedram alpīnistam Salvim patīk stūrēt, tapē Salvis brauc krosā un parasti ari pirms katras gonkas aicina visus radus un draugos sekot līdzi saviem panākumiem. Pagājušā nedēļas nogalē ari es biju tai skaitā, kas saņēmās sperties ellē ratā pāri pusei valsts, lai visu dienu stāvētu aukstā vējā un lūkotos, kā vietējie un ari mazliet tālāki entuziasti dubļainā kaktu trasītē lauž savas pamīcītās miskastes.

Par pašu krosu īsti nav jau daudz, ko rakstīt. Principā daudz BRUMM BRUMMM, ĒŅĒŅĒŅĒŅŅŅŅŅ, dūmi, benzīna smaka un tamlīdzīgi. Daži labi pat pamanījās savus autiņus uzcept nemaz trasē neesot. Salvis godam nobrauca pa trešo vietu un uz goda pjedestāla nebija jāsūdzas, ka būtu baigi augstu jārāpjas. Šampi dabuja, trauku ari – ko ta vairak var vēlēties.

Incantākās lietiņas notikās pēc tam, kad visi krosa auto bija salauzti un ar padarīta darba sajūtu varēja doties mājās. Mājās ne savās, bet mājās pie Salvja. Raibu raibajā programmā bija paredzēts padzerties, kas nu kuram dzerams, saēsties ceptu gaļu, tiem, kas neņēmās dezertēt tai pašā vakarā, uzsliet teltis, nošņākties un nākamā dienā uz visnotaļ fifīga plosta laisties lejup pa Salacu.

Ja neskaita kādu niķīgu onkuli, kas nāca kasīties, pirmais vakars pagāja bez starpgadījumiem. No vienas puses var jau saprast cilvēka sāpi, ja aiz atpūtniekiem visu laiku jāvāc mēsli, bet no otras puses – mums kā kārtīgiem cilvēkiem mazliet obidno, kad nāk jau ar uzbraucieniem un tā.. Anyways.. nomainījām dislokāciju uz plostošanai ērtāku vietu, atvadījāmies no prombraucējiem un taisījāmies uz naktsguļu.

Tā kā telts bija tikai viena un tā pati paredzēta trijiem, bet cilvēki – 5 – Salvis, Laura, Māris, Guna un es, mēs ar Salvi devāmies labprātīgā izsūtījumā zem plosta. Piepumpējām mūsu apaļo kuģi, atslējām pret galdu un pajumte gatava. Ja neskaita sarežģīto ielīšanu, tad prīmā guļamvieta – svaigs gaiss pārpārēm, neviens neripo virsū, nav opcijas pamosties ar seju sienā un tamlīdzīgi. Beigu beigās izrādījās, ka plosta iemītnieki gulējuši daudz saldāk, nekā tie, kas teltī.

Nākamā dienā pārlaidām teltī īsu lietusgāzi, paēdām desas brokastīs un laidām savu brezenta titāniku un ari vēl vienu mazu gumijas kravas kuģi ūdenī.

Nezinu vai esmu to jau kādreizi minējusi, bet Zete galīgi nav ūdensdzīvnieks. Nav kaut kā sanācis nekādīgi ar ūdenslietām padarīties. Vai nu kas cits tai laikā, vai nu sarežģītība pasākumam tāda, ka pilnīgam iesācējam nevilina. Šoreizi bij pavisam citādi. Kas var būt labāk par zvilnēšanu milzīgā plostā un dabas baudīšanu, lēnām sūcot alu. Sīkumos neiedziļinoties tā ari sanāca.

Salvis tika nevienbalsīgi deklarēts par kapteini un viņa komandēšana tāpat netika ņemta vērā. Laura sākumā tika iecelta par kuģa koku, bet drīzi vien izrādījās, ka šamā ir varens airētājs, cik nu var paairēt apaļu plostu, bet Māris paziņoja, ka uz kuģa esot dumpis un tāds ari palika visu brauciena laiku.

Ja neskaita mazliet lietu, kas nolija rīta pusē, tad brauciens izdevās vienkārši lielisks. Vislieliskākās bija beigas ar pēdējo labi izvēlēto zaļo pieturu, kurā gandrīz piespiedu kārtā atstājām krastā vienu komandas locekli un vēl lieliskāko pietauvošanos galapunktā, kur visupirms tika taranēts tilts, bet pēc neveiksmīgā tilta tarāna, mēģinājām topašu tilta balstu izraut, aptinot ap to mūsu mazo floti.

Neliela kravāšanās un mums jau ir pakaļ delegācija, kas krāmē mūs mašīnās un ved atpakaļ uz Mazsalacu.

Pilnvērtīgi un patīkami aizvadīta nedēļas nogale. Paldies Salvim ar iniciatīvu un organizāciju. :)

P.S. Lai SVILPE pārāk neraudātu, ielikšu divus drausmīgus ar telefonu tapinātus video ar BRUMM un EŅĒŅĒŅĒŅĒŅŅ.