Par lidošanu uz kalniem

Bildi nospēru no UKC

Tā kā laiks skrien vēja spārniem un Fanu kalni nāk virsū neaprakstāmā tempā, jau kādu laiku tiek intensīvi vākts kopā nepieciešamais ekipējums un nodarbināts prāts, kā to visu satilpināt 28 kilogramos, ko visžēlīgi ir atvēlējis AirBaltic.

Tātad par bagāžu. Visas pasaules aviokompāniju lapas izpētīt nav manos spēkos, bet kādās desmit, ko spēju uz sitiena atcerēties, ieskatījos gan. Daļa ‘lēto’ aviokompāniju sporta bagāžu atsevišķi neizdala vispār. Ryanair ir opcija pasūtīt 20kg nododamo bagāžu, kas, diezgan ironiski, šo lēto aviokompāniju padara par 2kg izdevīgāku par AirBaltic, kuri neizprotamu iemeslu dēļ, pēdējo reizi, kad skatījos, par lētajiem sevi nepozicionēja. Turklāt Ryanair pie sporta bagāžas čekbokšiem ir daudznozīmīgs “other”, kas neierobežo bagāžu uz tikai uzskaitītajiem ekipējumiem. EasyJet bagāžas politika vispār ir kosmoss un kombinatorika augstākajā pakāpē, bet lapā tiek rakstīts, ka tiek ņemts pretī “any sports equipment”. Aeroflot atļautā bagāža ir jau 23+15, kā ari sporta ekipējums, šķiet, jebkāds der. Czech Airlines pieļauj ‘other’ ekipējumu, kā ari bagāža 23+8. Finnair 23+10, sporta ekipējums uzskaitīts, bet slēpes/snovus ņemot pretī bez maksas un iepriekšējas pieteikšanas. Wizzair lapa pakārās, kamēr to browsēju, bet šķiet šamiem sporta ekipējumam bija uzskaitīti noteikumi atsevišķu vienību iepakojumam, bet nebija strikti ierobežoti paši sporta veidi.

 

Mazliet no visa kā.

Zete nekur nav pazudusi un par blodziņu ari nav pavisam aizmirsts. Vienkārši laiks skrien vēja spārniem, jūlijs tuvojas kā ātrvilciens un Zetes prātu aizvien vairāk nodarbina Fanu kalnu tēma. Līdz ar to Zete cītīgi minas ar velo un staigā uz sporta zāli, bet, lai dzīve neliktos tik sausa – ik pa brīsniņam atrod laiku kopā ar bariņu jestru ūdenstūristu ieplunkšķēt upē.

 

Ievads uzbekoloģijā #2: viss pārējais

Uzbeki pēc dabas ir dikti komunikabli, kas lieliski kompensē (drīzāk ir tam pa iemeslu) jebkādas operatīvās informācijas trūkumam. Ja kaut ko nezini, vienkārši pajautā tuvākajam garāmgājējam – ja viņš ir vietējais, noteikti zinās. Tur cilvēki nāk klāt runāties, prasa, no kurienes esi, vienmēr ir gatavi kaut ko pastāstīt par savu pilsētu un cilvēkiem. Ar neviltotu rūpi balsī, tie noskaidro vai esi jau pagaršojis plovu un vai tev ir viesnīca. Ar viesnīcām ir tāpat kā ar autobusu sarakstiem – informācijas nav. Toties katrs trešais uzbeks ir draugos ar vairākiem viesnīcu īpašniekiem un ir gatavs tevi aizvest un izrādīt jebkuru no tām. Protams, visbiežāk tie ir taksisti, bet mums gadījās ari vienkārši uz ielas jautājot ceļu, saņemt pretjautājumu, vai mums jau ir viesnīca. Viesnīcās, tāpat kā visur citur šai valstī par cenām var un vajag kaulēties. Stingri noteiktas cenas ir tikai veikalos un restorānos.

 

Ievads Uzbekoloģijā #1: reģistrācija, transports, valūta

Selam aleikum! Nupatkā sagadījās atgriezties no nedēļu ilga iesvīdiena uzbeku zemē, tādēļ pēc principa ‘kal dzelzi neatejot no kases’, nospriedu dažus iespaidus, faktus un secinājumus uzmest jau šodien. Uzbekistāna ir lieliska zeme, kurā dzīvo daudz lieliski cilvēki. Uzbeki ir ļoti komunikabli, izpalīdzīgi, draudzīgi un ziņkārīgi un visādā citādā veidā patīkama tauta. Rekomendēju skriet uz vēstniecību un gādāt vīzu jau tūlīt, beeeet.. pirms izkāpt no lidmašīnas Taškentas lidostā, der apbruņoties ar dažām zināšanām par šīs te visnotaļ savdabīgās valsts likumiem, tiesa atrast labu un visaptverošu informāciju nav viegli, tādēļ pirms stāstīt podvigus un plēst jokus, uzrakstīšu pāris ieteikumus un savu pavisam svaigo pieredzi, kas varētu nākamiem šīs zemes viesiem noderēt.

 

Kā zete kurpjušņores Amatā mazgāja

Nuko.. kamēr pavasaris vēl plaukumā, vēl viens mazais pastāstiņš, kā Zete ar ūdeņiem iepazīstas.

Sestdien, 9. aprīlī, pašā rīta agrumā, akurāt ap pusdienlaiku ieradāmies pie Melturu tilta. Cilvēku pūļi tādi itkā pats Džo Kokers zem tilta autogrāfus dalītu. Visa zeme nokrauta ar peldaparātiem, tā vien šķiet, ka nobraukt pavasarī pa Amatu ir katra sevis cienoša latviešu cilvēka gods un svētums. Ja nav laivas, tad kaut vai gumijas zābakā ar spaini galvā, bet kas jādara, jādara. Pa ūdeni kā pīles peras vīri ar kajakiem, pa straumi aizlīgo dažnedažādi pūšļi, pilni ar sajūsminātiem ļautiņiem. Daži pat tik sajūsmināti, ka tālāk pa trīsdesmit metriem netiek – apliek laivu ar dibenu gaisā knapi cauri tiltam izbraukuši.

 

Dīvaja ’11

Man, kā jau kārtīgam latvietim, kas pie jūras savu dzīvi vada, laivas un ūdeņi ir labi pazīstami. Gar upju krastiem simtiem kilometru nostaigāti un laivas savā mūžā esmu redzējusi dažnedažādākās – koka un piepūšamas, lielas un mazas, sausumā un ūdenī, reizēm pat esmu tām pieskārusies, vai apsēdusies uz malas, nemaz nerunājot par tām garajām stundām, kas pavadītas jūrmalā uz apgāztas laivas dibena vērojot saulrietus. Tāpat ari ar airiem neesmu vakarējā – pagājušo gadu uzkrāju pieredzi un iemācījos ar tādu rīkoties – jāatzīst rīks labs – pavisam cits vēziens un mušas izgaiņājas daudz labāk nekā ar roku. Acīmredzot šī pamatīgā pieredzes bagāža un neatsveramās prasmes bija tas iemesls, kādēļ Kata, droši vien izvēloties no vairākiem desmitiem sīvu konkurentu, tieši man piedāvāja aizpildīt temporāro vakanci uz pūšļa dzinēja amatu Latvijas čempionāta ūdenstūrismā Dīvajas posmā.

 

Robežas meklējot: VX Ziema 2011

Pagājušās sestdienas vakarā, tieši pulksten 22:00 tika dots starts 18 stundu ilgam piedzīvojumu skrējienam/pārgājienam VX Ziema 2011, kurā ari man bija tas gods un neprāts ņemt dalību un izmēģināt savas spējas apmēram 70km garas distances pievārēšanā. Kopā ar mani uz šo pasākumu parakstījās ari Anda, Ansis un pēdējā brīdī ari Salvis, kurš kā bruņinieks melnā smartā ieradās glābt pasauli un aizvietot nelaikā saslimušo Kristīni.

Atzīšos, ka šīs bija tikai otrās piedzīvojumu sacensības, kurās ņemu dalību. Tīri, kur ar kājām jācilpo – pirmās. Diezgan paliels kucēns, ko slīcināt, ņemot vērā, ka nav ari iepriekšējas pieredzes pat orientēšanās sportā un arī šī ziema aizvadīta nepiedodami slinki – bez smagākiem pārgājieniem, bez skriešanas, tikvien kā regulāriem kāpšanas treniņiem uz sienas. Tā kā nezinājām, ko no sevis varam gaidīt, plāns bija vienkāršs – iesim, cik tālu vien varēsim.. un pēc tam, ja atliks laiks, iesim vēl tālāk.

 

Egons

Par Egonu sauc manu lētā gala mtb. Egonam ir mīļas attiecības ar Maiju. Maija ir Andas lētā gala mtb. Parunāsim par vellapēdiem un sniegu.

Šogad ir pirmā ziema, kad ar pirmā sniega uzkrišanu un temperatūras noslīdēšanu zem 0 velosezona tā ari pārtraukta netika. Tika ieziemots mans melnais Ērenpreiss, kas ir no Polijas atceļojis diezgan lielisks, bet ziemai pilnīgi nepiemērots pilsētas dāmu velosipēds un tā vietā iegādāts zaļš lietots mtb no Gandra nomas riteņiem. Ik pa laikam sanāk aprunāties ar cilvēkiem, kam braukšana ziemā ar velo, šķiet kaut kas nepieņemams vai ekstrēms. Tad nu pakasīju pakausi un izlēmu uzrakstīt savu viedokli šai jautājumā. Uzreiz norādīšu, ka mans viedoklis ir velobraucēja vulgaris viedoklis, kas izmanto velo, lai pārvietotos ikdienā un velobraukšana man nav ne darbs, ne sports.

 

Augstāk par zemi

Nedēļas nogale pagājusi, ceļgali zili, uz galvas divi puni un vāji traumēta potīte – uzreiz var just laiks nav zemē nomests. Patiesībā visam pie vainas ir Gints. Uzrāpāmies mēs divos bērzos, norāpāmies lejā, atbraucām mājās un nepagāja ne pāris dienas, kad tiku nolikta fakta priekšā – bērzi esot priekš skolniecēm, ir jākāpj Adatā!

Tiem, kas nezina, paskaidrošu, kas ir Adata. Kaut kad astoņdesmitajos gados gudri prāti nolēma, ka Kuldīgas pievārtē ir jābūvē tālo sakaru bāze. Domāts – darīts. Uzslēja viņi tur pavisam 7 torņus. Viducī vienu 220 metrīgu špicku un tai simetriski apkārt vēl sešas 200 metrus augstas konstrukcijas. Uzslēja, bet izmantot tā ari diži neko neesot paspējuši, jo pienāca laiki, kuriem agri vai vēlu bij jāpienāk. Devaisus demontēja pavisam veikli, bet monstrīgi augstie torņi tur palika vientuļi stāvam. Līdz mūsdienām citi gudri prāti četrus no 200m torņiem ir paspējuši jau demontēt, bet atlikušos apdzīvo mobilo sakaru operatori un radio. Divi no torņiem tiek apsargāti, bet trešais.. trešais ir tas, kuru mēs nospraudām par savu galamērķi.

Sākuma plāns vnk pa taisno doties uz Kuldīgu šķita papliks. Kā nekā Kuldīga ir sasodīti tālu, benzīns ir dārgs un nedēļas nogale sastāv no divām dienām. Rezultātā pasākums izvērtās par tīri pieklājīgu geotūri, kuras moto varētu skanēt apmēram tā, kā skan šī stāsta virsraksts.

 

Kā Zete kokā kāpa

Kādā jaukā 5dienas rītā Zete un Gints, divi ofisa žurkas un ITešņiki sadomāja kokā kāpt. Protams dumjas lietas tāpat vien bez iemesla darīt ir neprāts, tādēļ kokā kāpt nācās braukt uz Amatas upes krastiem, kur pieklājīgā augstumā, kādus 15 metrus no zemes starp diviem bērziem, trosē iekārts atrodas geoslēpnis. Uzreiz jau brīdinu, ka vizuālā materiāla te nebūs – cilvēks ir stulbs radījums un kāpjot kaut kur kur var nokrist un sasisties, šamam nezkapē šķiet ļoti svarīgi neapdraudēt savas vērtīgās mantiņas.