Sniegā un ledū finišēja Janvāris

Tieši tā un ne savādāk varētu aprakstīt pagājušo nedēļas nogali. Sniegs līdz acīm, ledus mazliet augstāk, pirmdienas rītā mazliet smeldzoši daži muskuļi un laba padarīta darba sajūta. Organizācijā diezgan haotiski izvērties pārgājiens, kura datums mainīts pēdējā brīdī un tam sekojošās izmaiņas nācēju sastāvā, vispārējā neziņa, kad kur kam kāpēc jāiet un tam visam pa virsu laimīgas beigas ar nokomplektētu septiņu cilvēku sastāvu autoostā pusseptiņos no rīta.

Pirmā pārgājiena diena šķiet smagākā kādu jelkad ir nācies piedzīvot. Pat atskatoties atpakaļ pāris gadus, kad tika forsēti ~70 km vienā nedēļas nogalē, neatceros, ka būtu bijis tik traki. Tiesa pārgājieniem ir tāda fantastiska īpatnība, ka grūtības aizmirstas jau nākamajā dienā. Šīs īpatnības dēļ, kaut vai faktu, ka pirms cik tur gadiem astoņus kilometrus no Vīdales uz Melnsilu ar sāpošu gūžu vieglā riksī mēģinājām nenokavēt pēdējo autobusu, tagad atceros kā kaut ko tādu pilnīgi mazsvarīgu, salīdzinot ar to, cik spilgti un labi vēl aizvien atmiņā stāv sajūta, kāda ir Pitragupītes krastos atlaisties mitrās sūnās un cauri biezai lapotnei skatīties debesīs.

 

MID#3 Vispārīgi par neko

Kā jau mēs visi mūsu Dievzemītē dzīvojošie esam manījuši, nupatkā uz brīdi bija iestājies tāds aukstums, ka akvaimandieniņ un nupiseckuauksts. Šīs zemās temperatūras aiz loga izrādās īsts sevis izzināšanas laiks, kad tā vietā, lai skrietu uz mežiem plēst sūri grūti dārgi pirkto ekipējumu, Zete labprātāk pavada laiku muguru pie mūrīša piespiedusi un iegrimusi kādā jaukā grāmatā vai sadzīvisku problēmu risinājumu meklējumos iekš internetu plašumiem.

 

Par smēķēšanu un nesmēķēšanu

Vienu rītu ēdu brokastu grauzdiņu ar sieru un klausījos ierasto virtuves radio – Latvijas radio 1, kur tajā brīdī gāja gaisā fantastiskā Elvja Jansona raidījums, kas saucas “Kā labāk dzīvot”. Raidījuma tēma torīt bija par smēķēšanas atmešanu un visādām elektroniskajām cigaretēm, beznikotīna tabakām un tā tālāk un tas manī uzjundīja nelielu vēlmi, cik nu īsi iespējams, apcerēt savu pieredzi šai jomā.

 

Kā Zete nosisties mēģināja.

Zete neslēpo. To, ka Zete neslēpo, viņa postulē jau kopš pamatskolas, kad fizkultūras skolotāja Vizule mācīja ar distanču slēpēm nobraukt no kalniņa. Skolotāja bija diezgan jauka, bet Zete bija tizls bērns un ja tizlam bērnam vēl iedod pensijas vecuma skolas slēpes, kuras labākajā gadījumā pirmie varēja izmeklēt vienā garumā, bet dabūt ari vienā krāsā, vispār bija matrix, bērns diži veiklāks nepaliek. Rezultātā visu savu turpmāko mūžu Zete uz slēpēm vienmēr skatījusies ar pamatotām aizdomām un ierosinājumus doties paslēpot uztvērusi kā mēģinājumu tikt no viņas vaļā uz visiem laikiem. Tas viss tā bija līdz piektdienai, 8.janvārim, kad Zetes biedri no kāpšanas treniņiem kaut kādā mistiskā kārtā bija pierunājuši doties uz Siguldu, paslēpot.

 

Kapēc šļūkt no kalna ar slēpēm, ja ir leduscirtnis?

Izrādās, lai redzētu Rīgu, nemaz nav jāliek mēle pie cirvja – pietiek ari ar karabīni.

Šodien mums bija paredzēts apciemot Amatas krastus, aplūkot, kā aug ledus kritumi. Ja ledus būtu brangs, tad mēs viņā kāptu, bet ja ledus būtu švakrs, tad dotos pārgājienā gar upi kaut kādā virzienā, kuru izdomājis Jānis. Diena pagājusi, lūpa pārsista, ceļgali tādos zilumos, ka pa mīksto gultas matraci diagonāli nevar norāpot, kaulos patīkams nogurums, bet tā ari darījuši mēs neesam ne vienu ne otru no plānotajām lietām.

Tātad! Ko mēs pa šo dienu sadarījām? Šļūcām pa sniegu.. kāpām kokos.. mazliet salām, bet tas pavisam nedaudz, bet ja sāk visu no sākuma tad lietiņas rādās tā:

 

Manas Ziemassvētku kaujas

Pirms pāris dienām Jūs varējāt lasīt mani činkstam par kompānijas neesamību iet bradāt pa mežu. Tad nu piektdienas vakarā nolēmu tai lietai pieiet radoši. Pirmkārt vajadzēja plānu, jo tikai tad, ja ir plāns, var aicināt publiku iet brist līdz ceļgaliem pa slapju sniegu. Atvēru geocaching.com un sāku lūkot pēc mīlīgas apkārtnes Rīgas tuvumā, kur varētu atrast daudz interesantus slēpņus un tai pat laikā, smuki izstaigāties pie dabas krūts. Ilgi nebija jāmeklē, kad sapratu, ka nu ir īstais laiks doties pārgājienā uz Tīreļpurvu.

 

Skrējiens pa sniegu

Tad beidzot pienāca tā diena, kad es pārvarēju savus aizspriedumus pret skriešanu ziemā. Lielu lomu tajā nospēlēja Alīnas vīterojums par tiem 12 kilometriem. Cilvēki skrien, kad temperatūra zem nulles un neviens no tā vēl nav nomiris. (gan jau ka tomēr ir kāds, kas saķēris plaušu karsoni un atstiepies, bet nu to mēs nezinām) Pārējo motivāciju deva svētku dēļ izkritušo kāpšanas treniņu trūkums organismā un kompānijas neesamība lai dotos kaut kur bradāt pa mežu. Tā nu pakasīju pakausi un izvilku skriešanas apavus, kas jau kopš rudens garlaikoti gaidīja, kad tiks svaigā gaisā.

 

Caur sniegiem uz Salacu

Sestdienas rītā es pamodos pulksten piecos. Gulēju, blenzu tumsā un gaidīju modinātāju. Galvā spindza drūma neizbēgamības apjauta. Par spīti iepriekšējā vakarā izkurinātai krāsnij, šķita, ka es tumsā redzu savu elpu. Vai tiešām tas jādara? Ir tik sasodīti auksts.. Varētu palikt un gulēt visu dienu. Miegs gan nenāk, bet segas siltais un sargājošais smagums ir tik patīkams. Tas pielīmē pie gultas, kā bieza kārta PVA līmes. Un tad sāka skumīgi dziedāt telefons – jāceļas.

 

Cilpu čūskas un KrītLāči

Kā, droši vien visi ir skolā mācījušies un zina, otrie bīstamākie dzīvnieki pasaulē ir tā saucamie Drop Bears, jeb KrītLāči. Tie ir mazi lācīši, kas dzīvo kokos un ieraugot upuri, krīt tam uz galvas un izsūc smadzenes. Lai pasargātu sevi no šiem zvēriem, pirms došanās pastaigā ir jāapsmidzina sevi ar cilvēka urīnu. Ja nav pieejams urīns, tad var iespraust matos/cepurē dakšiņu, vai staigāt ar virs galvas paceltu skrūvgriezi. Cik labi, ka viņi dzīvo tikai Austrālijā, vai ne? Sīkāku informāciju par viņiem katrs var sameklēt googlē, protams, bet kāpēc es vispār sāku rakstīt ar Austrālijas faunu.. Tādēļ, ka es uz turieni taisos braukt!

 

10 vietas, kur vēlos nokļūt

Tā kā kaut kādā interesantā vīzē pagājušo nedēļu biju samaitājusi savu kaklu, nācās sēdēt mājās un raudāt par to, ka tas muļķīgais bacilis, vīruss vai vienalga kas ir atradis mani tieši tad, kad visādi pasākumi saplānoti. Netiku uz mežu.. neinteresanti. Tādēļ atļāvos pasapņot par vietām eksotiskām un pavisam vienkāršām, tuvākām un tālākām, kur es ļoti labptrāt aizdotos tuvākā vai tālākā laikā.